LAT / ENG / RUS
NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

EDUARDA SMIĻĢA DAILES TEĀTRIS no 1920.gada līdz 1960.gadam

Eduards Smiļģis – aktieris, režisors, latviešu skatuves mākslas reformators, Dailes teātra dibinātājs un vadītājs dzimis 1886. gada 23. novembrī Rīgā. E. Smiļģis iegūst mašīnbūves inženiera diplomu, bet aizraušanās ar teātri gūst virsroku, un perspektīvais inženieris 1912. gadā iesaistās Jaunā Rīgas teātra (19081915) trupā. Ar fanātisku aizrautību un plānu par jauna tipa teātra radīšanu 1920. gada pavasarī E. Smiļģis no evakuācijas Krievijā atgriežas Rīgā. Viņš uzņemas jauna teātra Dailes teātra vadību, kas 1920. gada 19. novembrī tiek atklāts bijušā JRT telpās Romanova (Lāčplēša) ielā 25 ar Raiņa lugas "Indulis un Ārija" izrādi E. Smiļģa inscenējumā, līdz ar to ieviešot šo vārdu latviešu teātra mākslas apritē.

Kopā ar skatuves gleznotāju un teorētiķi Jāni Munci Smiļģis aktīvi sāk īstenot iecerētās reformas, piesakot modernu suverēna teātra modeli ar stilizāciju, dinamisku vizuālo formu un radikālām pārmaiņām skatuves plānojumā, kas ļauj variēt spēles telpu ar kolonnām, postamentiem, īpašu apgaismošanas tehniku u.tml. Viņš izveido konsultantu grupu, kurā līdzās J. Muncim nozīmīgu vietu ieņem kustību režisore Felicita Ertnere un mūzikas konsultants Burhards Sosārs. E. Smiļģa un J. Munča kopdarba rezultāti gūst starptautisku atzinību Dekoratīvo mākslu izstādē Parīzē 1925. gadā. J. Muncim aizbraucot uz ASV, Smiļģis 1926. gadā atrod ilgu gadu līdzgaitnieku Oto Skulmes personā.

Aktieru ansambli teātra vadītājs veido gan no dramatiskos kursos un Dailes teātra studijās izglītotiem aktieriem, gan no praktiskā darbā izaugušiem meistariem (E. Viesture, L. Bērziņa, I. Laiva, A. Ābele, A. Filipsons, K. Veics, G. Žibalts u.c.). E. Smiļģis teātra attīstības dominanti saista ar Šekspīra, Šillera un Raiņa dramaturģiju, ar literatūras klasiku. Augstā meistarības līmenī ir viņa radītās titullomas inscenējumos: H. Ibsena "Pērs Gints" (1921 un īpaši 1939), S. Lāgerlēvas "Gesta Berlings", V. Šekspīra "Jūlijs Cēzars" (1934), "Otello" (1937), J. V. Gētes "Fausts" (1940). Delartiskās spēles principus E. Smiļģis izmanto arī R. Blaumaņa un Ā. Alunāna komēdiju interpretācijās, viņš asprātīgi modernizē Šekspīra komēdijas.

Režisora meistarības pilnbrieda gadi sakrīt ar Otrā pasaules kara laiku, kad top humāno ideālu iedvesmoti inscenējumi – M. Zīverta "Minhauzena precības" (1941) un "Vara" (1944), F. Šillera "Marija Stjuarte" (1943) un "Fiesko sazvērestība Dženovā" (1944), V. Šekspīra "Romeo un Džuljeta" (1943).

Pēckara gados trupā ienāk Dailes teātra stilistikā audzināti jaunie aktieri no Otrās studijas – V. Artmane, H. Liepiņš, E. Pāvuls, V. Skulme un citi. Ar viņiem atjaunojas E. Smiļģa radošie spēki, un meistars rada filozofiski dziļas, poētiskas un traģiskas, vispārcilvēciskās vērtības apliecinošas izrādes – V. Šekspīra "Romeo un Džuljeta" (1953) un "Hamlets" (1959) un Raiņa "Spēlēju, dancoju" (1956) ar H. Liepiņu spēlmaņa Tota lomā.

Eduards Smiļģis ir Dailes teātra galvenais režisors līdz 1964. gadam. Mirst 1966. gada 19. aprīlī, apbedīts Raiņa kapos. Viņa vārdā nosaukta Dārtas iela, atjaunotajā E. Smiļģa namā atrodas Teātra muzejs.

Lilija Dzene

NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra