LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA

Egons SPURIS (1931-1990) CIKLS "RĪGAS PROLETĀRIEŠU RAJONI 19. GS. BEIGAS, 20. GS. SĀKUMS" 20. gadsimta 70.–80. gadi

Egons Spuris (1931–1990) pieder pie paaudzes, kas Latvijā 20. gadsimta otrajā pusē tiecās atjaunot fotogrāfijas kā mākslas medija prestižu, un tieši viņa vārds sastopams nopietnākajos pasaules fotogrāfijai veltītajos enciklopēdiskajos izdevumos Šveicē, Vācijā, Anglijā.

Fotogrāfija Latvijas mākslas ainavā 20. gadsimta otrajā pusē sevi ierakstīja ar grūtībām – paradoksālā kārtā pat vecmeistaram Vilim Rīdzeniekam, 20. gadsimta pirmās puses vēsturisko notikumu un kultūras dzīves pašaizliedzīgam atveidotājam un sava gaismu pielietojumā izsmalcināta portretēšanas stila iedibinātājam, jauno politisko doktrīnu vidē neatradās pelnītā profesionāla mākslinieka vieta. Jauna fotogrāfu paaudze, kuras ambīcijas sniedzās mākslas jomā, izauga patstāvīgi un lēnām, mazāk meklējot pārmantojamības saiti, vairāk orientējoties uz pieejamo poļu un čehu fotožurnālu ierosmēm. 1962. gadā dibinātais Rīgas Fotoklubs kļuva par pirmo šīs paaudzes apvienotāju un estētiskās platformas izteicēju. Ar to sākotnēji saistīts arī Egona Spura vārds, taču jau 1975. gadā viņš kļūst par citas estētiskās platformas iedibinātāju – Ogres fotokluba māksliniecisko vadītāju, kur fotogrāfisko domāšanu izkopa tādi šodien pasaules fotogrāfijas kontekstā pazīstami latviešu mākslinieki kā Andrejs Grants un Inta Ruka. Starp savas paaudzes fotogrāfiem Egons Spuris izceļas arī ar augstāko tehnisko izglītību un "maizes darba" ievirzi – viņš beidzis Rīgas Politehnisko institūtu un strādājis dizaina jomā, būdams ne vien Rīgas Fotokluba, bet arī Latvijas Dizaina savienības biedrs.

Jau sākotnēji Egons Spuris pieteica savrupu fotoizteiksmes meklējumu ceļu. Viņa rokraksts balstīts realitātes skarbākā, uzspriegotā redzējumā. Tas tuvāks lielo amerikāņu fotomeistaru skatam, kuri tiešamībā tvēra zīmīgus, ietilpīgas dzīves sakarības izceļošus mirkļus. Allaž lakonisko, kompozicionāli perfekto savu melnbalto fotogrāfiju izteiksmi viņš attīsta no nedaudz formāli virzītas tieksmes radīt attēlā tādu kā pāri realitātes faktam stāvošu, sirreālu noskaņu uz eksistenciāli atkailinātu un no visa liekā atbrīvotu vides portretējumu, kura jau pati sevī šādas noskaņas ietver. Lai arī Egons Spuris ir dažādu žanru darbu, arī izteiksmīgu portretu un dabas motīvos balstītu kompozīciju autors, sirds dziļumos viņš ir cilvēks, kurš vismīļāk fotografē sev tuvos Rīgas strādnieku rajonus, demokrātisko īres namu mūru ieskautos pagalmus, kuru dzīvi pazīst un dzīvo pats. Gan – fotografē ne tik daudz cilvēku dzīvi tajos, cik sajūtas, kādas rodas, tur dzīvojot.

Šīs tēmas kulminācija ir darbu sērija "Rīga. Proletāriešu rajoni. 19. gs. beigas – 20. gs. sākums" (1970–1980).

Ķieģeļu mūru tektonika, gaismas spēles, notvertas pagalmu šahtās, kur gaisma iespīd reti, pa kādam stafāžam darbībā – drīzāk atgādinājumam par cilvēka niecību šajā bezpersoniskajā, no individuālā, personiskā distancētājā vidē – un pa izteiksmīgai detaļai, kas tiecas šo bezpersoniskumu pārvarēt, – šie darbi ir kā mazu šedevru – melnbaltu vēstījumu virkne, apdziedot pilsētu, kuras gūsteknis būdams, esi to iemīļojis tādu, kāda tā tevi reiz saņēmusi un ļāvusi iepazīt.

Laima Slava

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA
dizains: tundra