LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Boriss BĒRZIŅŠ (1930-2002) MĀKSLINIEKS UN MODELIS 1985 LNMM krājums

Latvijas Mākslas akadēmijas 1958. gada absolvents Boriss Bērziņš (1930–2002) latviešu mākslā ienāca Padomju Latvijas laikā, kad mākslā valdīja socreālisma doktrīna, kas pieprasīja figurālas gleznas ar izvērstiem sižetiem par tēmām, kuras ideoloģiskā vadība atzina par noderīgām. Kopā ar laikabiedriem Edgaru Iltneru, Induli Zariņu, Ritu Valneri viņu pieskaitīja pie jaunu vēsmu ienesēja šajā doktrīnā – pie t.s. skarbā stila veidotājiem. Tomēr ātri kļuva skaidrs, ka šo mākslinieku nevar definēt noteiktos rāmjos – viņš gleznoja, ko pats atrada par interesantu, neraugoties uz oficiālās vides kritikām un darbu noraidījumiem, izstādes veidojot. Protams, tas nesa līdzi zināmu ārpusnieka statusu, taču ne pārāk smagā veidā – ar Borisa Bērziņa talantu nevarēja nerēķināties, mākslinieku vidē viņš bija neapstrīdama autoritāte tieši viņa darbos allaž rodamā formālā izaicinājuma un ārkārtējās profesionālās varēšanas dēļ. Turklāt, saglabājot stabilas pamatintereses tēmu izvēles ziņā un nekļūdīgi atpazīstamu rokrakstu, formāli viņa darbi arī vienas tēmas robežās atkal un atkal piedzīvoja pārmaiņas, atkarībā no tā, kas mākslinieku ieinteresējis – krāsas pārvēršana gleznojamā objekta materialitātes sajūtā, korpulentas figūras bagāti reljefā plastika, zelta lapiņu pielietojums gleznā, kolāžas principu iespēju pārbaude vai vienkārši kāds ieintriģējis stāsts, teiksim – Jāņu vakarā ieraudzīta līgotāja ar varavīkšņainu zilumu zem acs, kas gleznotāja pārdomu rezultātā iegūst līdzību bizantiešu madonnai. Turklāt jāatceras, ka līdzās glezniecībai kā "galaproduktam" Boriss Bērziņš vienmēr ir daudz zīmējis – uz dažādiem materiāliem, mākslas grāmatas ieskaitot –, un tieši zīmējumā bieži vien vistiešāk parādās tās netveramās vizuālo atklāsmju kvalitātes, kas viņa glezniecību padara patiesi unikālu visā plašajā 20. gadsimta mākslas spektrā.

Jau 1960. gadu beigās, 70. gados pēc spilgtiem "tūbiņu stila" ainavu un žanru gleznojumiem vispārēju neizpratni izpelnījās tagad apbrīnotie Borisa Bērziņa izcili smalkie monohromie, krāsas plastiskās modulācijas plaknē izspēlējošie gleznojumi – galvenokārt klusās dabas ar mūzikas instrumentiem, bet arī sižeti ar ainām no zvejnieku dzīves, simboliskiem maizes, saules, piena krūzes siluetiem utt., kas savveida konsekvenci piedzīvoja šķietami abstraktajos "Sienas" sērijas darbos 1980., 90. gados.

Figūra Borisa Bērziņa gleznās savu triumfu (un kategorisku noraidījumu uzsvērti apaļīgā, "neestētiskā" tipāža dēļ) piedzīvo 80. gados. Tās sākotne ir pirts kompozīcijas, tad arī peldētājas vai kāpās sēdošas avīzes lasītājas un visbeidzot – modelis mākslinieka darbnīcā.

Kultūras kanonā iekļautais darbs, 1985. gada "Mākslinieks un modelis" (LNMM), pieder pie tiem, kuros jau apvienojas vairāku periodu pētījumos iegūtais. Kolāžveidīgie silueti, kas vienlīdz trāpīgi raksturo kā figūras monumentalitāti un vitālo uzspriegojumu, tā mākslinieka pašportetu, reljefi izceļas uz fona, kas pārklāts ar sudraba lapiņām, daļēji noklātām ar dzeltenu laku, it kā apzeltot tās. Ikonu glezniecības svēto dzīvēm paredzētais izteiksmes līdzeklis te nepārprotami piešķir augstāko vērtību mākslinieka dzīvei ar tās demokrātisko vidi un aizrautīgo darbošanos.

Lai arī Boriss Bērziņš allaž uzsvēris, ka viņu interesē tikai un vienīgi forma (un tā patiesi tiek risināta ar absolūtu profesionālo brīvību un mērķtiecīgu pārdrošību), tas, ko mēs gūstam no šī mākslinieka darbiem, tomēr ir to sirsnības, dziļas dzīves izpratnes un plašas sirds jūtīgā redzējuma pilnais saturs, kas iedarbojas pāri laikam, jo skar cilvēka dabai eksistenciālas vērtības. Turklāt sižeti, ar kuriem mākslinieks darbojas, ir no vienas puses klasiski, no otras – vistuvākās, konkrētās sadzīves iedvesmoti, tai neglaimojot, bet rodot tajā vielu savam (acu)priekam un (dzīvot)patikai. No mūsu pašu sadzīves un negarās glezniecības klasikas tās ir cūkas bēres, pirtis, ainavas, klusās dabas, līgotāji, taču tālākā skatā – katra sieviete viņam ir Madonna, Danaja vai vismaz Venēra, bet dzīrotāji, līgotāji – itāļu klasikas "Svētajam vakarēdienam" rada, ar piestātni flāmu ēdelīgās vitalitātes pasaulē.

Nav grūti Borisa Bērziņa mākslinieka skatā novērtēt autentiska postmodernista pozīciju – viņš brīvi sērfo pa laikmetiem un stiliem, savā rokrakstā pārbaudot mākslas konceptus un atrodot visiem laikiem cauri ejošos sižetos sava laika tēmas. Iemīļotais baroks, apbrīnotā Bizantija un protorenesanse Itālijā, Rembrants un Leonardo, un Johans Kristofs Broce – tās ir viņa references, domājot par "savu baru mākslā". Arī kanonā izceltajai gleznai "Mākslinieks un modelis" ir savas atsauces laikā un telpā – tuvākā varētu būt Jaņa Rozentāla "Mākslinieka darbnīca" (1896), bet senākās aptuvenās paralēles rodamas Pompeju fresku gleznojumos.

Laima Slava

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra