LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Kārlis PADEGS (1911-1940) SĒRIJA "SARKANIE SMIEKLI" 1930-1931 LNMM krājums, Tukuma muzejs, privātkolekcijas

1930. – 1931. gadā jaunais mākslinieks Kārlis Padegs (1911–1940) krievu rakstnieka Leonīda Andrejeva stāsta "Sarkanie smiekli" (1904) ierosmē radīja melnbaltu tušas zīmējumu ciklu, kas kāpināti izteiksmīgā formā, ar groteskas spēku atspoguļoja kara šausmas un bezjēdzību. No divdesmit deviņām cikla "Sarkanie smiekli" kompozīcijām, kas 1933. gadā minētas Kārļa Padega un Valda Kalnrozes gleznu un grafiku izstādes katalogā, mūsdienās gan atrasti tikai seši oriğināldarbi, un tie glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ("Sarkanie smiekli", "Pēdējā mirklī neaizmirsti savu māti", "Karš"), Tukuma muzejā ("Sveika, Eiropa!") un privātīpašumā ("Šūpļa dziesma", "Neej!"). Tomēr kopā ar sešu citu zīmējumu reprodukcijām tie atklāj šo veikumu kā grafiskā ekspresionisma augstāko sasniegumu Latvijas 20. gadsimta pirmās puses mākslā, kuras kopainā "Sarkanie smiekli" gan stilistiski, gan saturiski iezīmēja pretstatu priekšteču un laikabiedru piedāvātajiem heroiskajiem militāro tēmu risinājumiem.

Padega aicinājums apzināties karu kā ļaunumu, kas fiziski un garīgi iznīcina vai sakropļo visus tajā ierautos, sabalsojas ar vācu mākslinieka Oto Diksa ofortu cikla "Karš" (1923–1924) vēstījumu. Taču atšķirībā no kolēğa izteiksmes, kurā grotesku paspilgtina griezīgs naturālisms, latviešu autora darbos trağikas un komisma – sāpju un ironijas – apvienojumam sevišķu skaudrumu un asumu piešķir grafiskās stilizācijas elegance, kas Padega zīmējumus nevilšus sarado ar Vīnes jūgendstilā sakņoto austrieša Egona Šīles lineāro ekspresionismu.

"Sarkano smieklu" radīšanas laikā Kārlis Padegs studēja Latvijas Mākslas akadēmijā un 1933. gadā beidza tās Dabasskatu meistardarbnīcu. 20. gadsimta 30. gadu Rīgā viņu pazina kā dendiju un autsaideru, kura paštēls pilsētnieku apziņā ieguva leğendas auru. Savukārt Padega sniegums grafikā un mazākā apjomā arī glezniecībā ("Kailais pašportrets". 1932, privātīpašums; "Madonna ar ložmetēju". 1932, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, u.c.) izcēlās kā spilgts pretmets tolaik valdošajām tradicionālisma tendencēm, atspēkojot pieņēmumu, ka starpkaru perioda otrajā desmitgadē modernisms Latvijas mākslā bijis pilnīgi apsīcis. Par vienu no galvenajiem Padega tēmu un motīvu avotiem kalpoja modernā lielpilsēta ar tās urbāno atsvešinātību, uzdzīves skurbumu un sociālās atstumtības postu. Līdztekus daudziem atsevišķiem darbiem, viņš 1934. gadā darināja tušas zīmējumu ciklu "Grāmata nabagiem", kas bija iecerēta kā "spļāviens sejā tā sauktai labai sabiedrībai", un 1939. gadā – divpadsmit Knuta Hamsuna literāro tēlu portretējumus.

Kad divdesmit satoņus gadus veco mākslinieku 1940. gada pavasarī uzveica tuberkuloze, Eiropas vēsture jau bija piešķīrusi nežēlīgu aktualitāti kāda viņa darba otrā pusē rakstītajām rindām: "Un taisni jūs, jūs, nosvērtie, jūs ar savu auksto mieru, jums jāzina, ko nozīmē karš, un jāzina arī tas, ka karš var pārsteigt jūs negaidot [..]." Pavisam drīz šis brīdinājums piepildījās arī Latvijā, kur padomju totalitārisma apstākļos Padega leģenda vairākas desmitgades dzīvoja tikai nostāstos, līdz 70. gadu beigās uzsāktā izpēte un 1981. gadā Valsts Mākslas muzejā sarīkotā piemiņas izstāde ievadīja savdabīgā mākslinieka atgriešanos Latvijas sabiedrības kultūrapziņā.

Kristiāna Ābele

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra