LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Ģederts ELIASS (1887-1975) PIE AKAS ~ 1935 LNMM krājums

20. gadsimta 30. gados mākslas dzīve Latvijā apzināti orientējās uz nacionālu mākslas skolu apliecinošām kvalitātēm, un pie tām piederēja arī lauku dzīvi tēlojoši sižeti. Tāda nenoliedzami bija tālaika oficiālā, valstiski veicinātā konjunktūra, taču tajā pašā laikā Latvijas ainava un lauku sēta ar tajā tapušo kultūras, morāles un sadzīves modeli pēc būtības bija labi pazīstams un neizsmeļams iedvesmas avots kā māksliniekiem, tā literātiem un mūziķiem: daudzu 30. gados aktīvu mākslinieku atmiņās vēl dzīva bija lauku zēna "cūkgana bērnība". Lauku dzīve bija gan patriarhālas idealizācijas objekts, gan bagāts materiāls dažāda veida stilistikas meklējumiem, gan pateicīgs lauks reālistiska skata treniņam. Tomēr nav nejaušība, ka īsto intonāciju un spriegumu, lai taptu darbs, kas uzrunā pāri laikam, ir emocionāli iedarbīgs, spēcīgs un tīrs glezniecības izpaudums apvienojumā ar tēmu, kas tiklab mūžīga, kā mūsu tautas mentalitāti izsakoša, spēja rast tieši Ģederts Eliass (1897–1975).

Nācis no turīgas Zemgales sētas, no Platones Zīlēniem, kas Eiropas augstskolās Briselē un Parīzē spēja izskolot četrus bērnus, Ģederts Eliass kā gleznotājs veidojās, laikmeta dramatisko līkloču vadīts. Iesaistīšanās 1905. gada notikumos Eliasu dēliem lika emigrēt, un mākslinieka izglītību Ģederts Eliass, atšķirībā no saviem vienaudžiem, kuru ceļš galvenokārt veda Krievijas virzienā, iegūst Briseles Karaliskajā mākslas akadēmijā (1908–1913), bet papildina to Parīzē, Žana Pola Lorāna darbnīcā (1913–1914). Savā agrīno gadu glezniecībā viņš pārbauda visus 20. gadsimta sākuma "ismus", radīdams virkni gleznieciski spožu darbu, kas iekļaujas mūsu klasiskā modernisma zelta fondā, visvairāk izceldamies kā fovistiski intensīvās, spilgtās un kontrastainās krāsu valodas meistars. Tomēr jau 20. gadu otrā pusē Ģederts Eliass glezniecībā sevi deklarēja kā pārliecinātu reālistu, un tāds viņš palika līdz mūža galam, saglabājot nemainīgu arī interesi par lauku dzīves tēmām, kuras risināja ar pazinēja skatu visai skarbi, allaž gleznieciski bagāti, temperamentīgi, pat dramatiski. Kopš 1925. gada līdz pat 1953. gadam Ģederts Eliass bija Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs, kopā ar brāli, mākslas vēsturnieku Kristapu Eliasu, viņš ir grāmatas "Franču jaunlaiku glezniecība" (1940) autors, ticis apbalvots ar vairākām Kultūras fonda prēmijām un stipendijām (1922, 1924, 1928, 1929), Beļģijas Leopolda II ordeni (1927), Latvijas Mākslas akadēmijas izcila mākslinieka grādu (1934) un 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1936).

Glezna "Pie akas" (1935) rāda tipisku Zemgales lauku sētas ainu: sieviete ar nēšiem pie akas, pagalmā starp kūti un klēti, steidz padzirdīt krietni barotās govis ar piena pierietējušiem tesmeņiem, bet pāri jau klājas draudīga lietus debess. Tie, protams, ir Zīlēni, kuru ikdienas soli mākslinieks pārzināja pilnībā. Atveidā nav idilles, drīzāk vitāls, pat dramatisks dabas un cilvēka iedzīves kopsakara tvērums līdz ar smaga fiziska darba klātbūtni – te smaržo pēc leknas zāles, sviedriem un govs kūpošā sāna. Arī gleznojums tuvs Zemgales smagās mālzemes faktūrām – eļļas triepiens ir raupjš, spēcīgs, izceļot Eliasam tipisko smaragdzaļās lapotnes un zāles kontrastu pret sievietes blūzes koši sarkano akcentu, kas atbalsojas arī kārniņu jumta augšup nesošajā diagonālē.

Laima Slava

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra