LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Kārlis ZĀLE (1888-1942) Monumentālā tēlniecība: BRĀĻU KAPU ANSAMBLIS 1924-1936 un BRĪVĪBAS PIEMINEKLIS 1931–1935

Pēc Pirmā pasaules kara daudzviet Eiropā tika veidoti un uzstādīti memoriāli kara notikumu piemiņai. Tomēr Brāļu kapu memoriāls (1936, Arhitekti: Pēteris Feders, Aleksandrs Birzenieks; dārzu arhitekts Andrejs Zeidaks) un Brīvības piemineklis (1935, Arhitekts Ernests Štālbergs) Rīgā tiek īpaši apbrīnoti. Patriotisms un iedvesmas pilns, talantīgs mākslinieka darbs te apvienojušies, lai radītu pasaules mēroga šedevrus.

Abu monumentālo ansambļu autors Kārlis Zāle (1888–1942) ir uzaudzis Liepājā, kopā ar tēvu mūrniekmeistaru agri sācis darbu pie Liepājas jaunbūvēm, tad devies skoloties uz Kazaņas mākslas skolu, kur gūst pirmās atzinības un ticību savām spējam; Maskavā papildinās pie tēlnieka Stepana Erzjas, taču 1915. gadā dodas uz Pēterburgu, iestājas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā, bet 1917. gadā – kļūst par Pēterburgas mākslas akadēmijas brīvklausītāju. Piedzīvo revolūciju, 1918. gadā piedalās Monumentālās propagandas plāna īstenošanā, kur Zāles veidotā Garibaldi biste kļūst par vienu no cildinātākajiem darbiem. Nodibinoties Latvijas valstij, atgriežas Rīgā, taču, savam monumentālista aicinājumam atbilstošu darbu neatradis, 1921. gada rudenī dodas uz Berlīni, kur tieši tobrīd, 20. gadu sākumā, vārās laikmeta mākslas ideju katls. Itāļu futūristi, krievu konstruktīvisti, vācu funkcionālisti un dažādi "aktīvās mākslas" piekritēji (arī latvieši Andrejs Kurcijs un Linards Laicens) – tādā raibā un dzīvā vidē Kārlis Zāle pārbauda savas tēlniecisko masu būvētāja – konstruktīvista spējas, gūst atzinību un publikācijas aktuālajā mākslas presē, pats nodibina un izdod (kopā ar Aleksandru Dzirkali) vienīgo aktuālās mākslas žurnālu latviešu valodā "Laikmets", paspēj piedalīties ar Sintēzes grupas platformu pirmajā avangardistu kongresā Diseldorfā 1922. gada maijā, taču, padzirdējis par Brāļu kapu konkursa izsludināšanu, 1923. gadā atgriežas Latvijā.

Uzvara šai konkursā nodrošina darbu daudziem gadiem (1924–1936). Ansambli kopumā atklāj 1936. gadā.

Paralēli Kārlis Zāle uzvar arī Brīvības pieminekļa Rīgā konkursā, tā celtniecība tiek uzsākta 1931. gadā, un 1935. gadā pieminekli atklāj.

Mākslinieks veidojis arī mazāka mēroga memoriālus citviet Latvijā (Jaunpiebalgā, Jaunsvirlaukā), pasniedzis tēlniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, taču jau 1942. gads nes līdzi nāves ziņu.

Brāļu kapi (arh. Pēteris Feders, Aleksandrs Birzenieks un dārzu arhitekts Andrejs Zeidaks) savā plānojumā un tēlu emocionālajā iedarbīgumā veido monolītu ansambli, kurā apvienojas laikmeta aktuālākie tēlnieciskās formas risinājumi ar nacionālās kultūras pašapliecināšanās procesā radītu tēlu un simbolu sistēmu. Allažu šūnakmenī cirstā Māte Latvija ar kritušajiem dēliem, mirstošie jātnieki, skarbie senču tēli – jātnieki ar nolaistiem karogiem rokās vai ceļos nometušies karavīri, kas tur vairogus ar novadu ģerboņiem, kritušie brāļi (kuriem pretī tagad arī paša tēlnieka atdusas vieta), kā arī virkne neuzkrītošu, taču precīzi izvēlētu dekoratīvu elementu (ozollapas, vainagi, zobeni, vairogi utt.) – tas viss turpmāk kalpo kā jau izveidotas zīmes, simboli nācijas identitātei, varoņdarba apliecinājumam, tās patriotiskās gribas ētiskajam pamatam. Divpadsmit gadus ilgušais darbs, secīgi veidojot tēlu grupas, stilistiski rāda pāreju no konstruktīvisma šķautņotajām formām pirmajās jātnieku grupās (1927, 1928) uz plastiski grafiskākiem risinājumiem, kur nedaudz piedalās arī Art Deco laikmeta sajūtas.

Brīvības piemineklis (arh. Ernests Štālbergs) ir pilsētbūvnieciska dominante ar izcili izsvērtām kopējas masas proporcijām un perfektu novietojumu telpā, kas ļauj to apbrīnot no dažādiem skatu punktiem pilsētā dažādos attālumos un uztvert kā tās  kopsavelkošo centru – gan telpiski, gan idejiski.

Trīs pakāpēs komponētā pieminekļa pamatne, virs kuras izceļas travertīna plāksnēm klāts obelisks ar varā lieto Latvijas tēlu (tautā mīļi dēvētu par Mildu) ar Latvijas novadu trim zvaigznēm rokās, veidojas no pakāpienu klājuma, 13 tematiskām skulpturālām grupām, cirstām sarkanā un pelēkā Somijas granītā, un travertīna zemciļņu plaknēm. "Važu rāvēji", "Latvija", "Lāčplēsis", "Darbs", "Gara darbinieki", "1905. gads", "Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta", "Vaidelotis", "Dziesmu svētku gājiens" utt. – jau nosaukumi liecina, ka tematiskais izklāsts, kas ietverts figurālo grupu un ciļņu kompozīcijās, te plašāks un daiļrunīgāks, simboliskajiem tēliem pievienojas konkrētu vēsturisku notikumu pieminējums. Nepārprotama še vēlme ietekmēt skatītāja vizuālo uztveri ne vien ar koptēla enerģiju un vareno arhitektonisko akordu, bet detalizēti iepazīstināt ar latviešu tautas varoņu galeriju. Stāstījumu vainago lakoniskais uzraksts "Tēvzemei un brīvībai" (dzejnieka Kārļa Skalbes ieteikts).

Laima Slava

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra