LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Teodors ZAĻKALNS (1876-1972) SĒDOŠĀ MĀMIŅA / Granīts 1916-1923 LNMM krājums

"Tikpat latviskas, cik sfinksa ēģiptiska."  Ar šādu salīdzinājumu dzejnieks Edvarts Virza raksturojis Teodora Zaļkalna (1876–1972) akmens skulptūras "Stāvošā māmiņa" (1915, diorīts, LNMM) un "Sēdošā māmiņa" (1916–1923, granīts, LNMM), kas uzskatāmas par "hrestomātiskiem, stilistisku pavērsienu iezīmējošiem darbiem latviešu tēlniecības virzībā" (Ruta Čaupova). Pirmā pasaules kara laikā Petrogradā radītie vispārinātie bēgļu sievu tēli kļuva par iedarbīgiem dzimtenes un tautas likteņgaitu simboliem – reizē sargājošiem un sargājamiem. Līdzīgi kā Latvija Ulda Stabulnieka dziesmā "Tik un tā" ar Māras Zālītes vārdiem (1982), katra no "māmiņām" ir "par lielu, / lai paņemtu klēpī / un apmīļotu", tomēr "mazliet par mazu, lai palaistu vienu / pasaules plašajos ceļos", tādējādi modinādama aplūkotājā kopības un līdzatbildības apziņu.

Lai panāktu šādu monumentalitātes un intimitātes, spēka un maiguma saliedējumu, Zaļkalns tiecās pēc formu noteiktības, kas nebija raksturīga viņa agrajam, Rodēna ietekmētajam daiļrades periodam, bet sāka iezīmēties 20. gadsimta 10. gadu darbos. Par saviem centieniem tēlnieks stāstījis: "Māmiņās es pilnīgi apzināti meklēju skaidru, [..] kristālisku, vienkāršu, sintezētu, apvienotu formu. Būvēju kā celtni ar noteiktām plāksnēm un līnijām, atmetot visu mazsvarīgo." Šī pieredze viņu jau tuvināja mūža otrajā pusē izklāstītajām atziņām, ka "tēla uzbūve kārtojas kā apjomu secība to veidojošās virsmas ģeometrisko sastāvdaļu – plākšņu kopdarbībā, tā radot tēla plūdumu, tā plastisko ritumu", tomēr mūsu radošā pasaules skatījuma neapzinātie pamatprincipi "guļ dziļi iemetināti tautas būtībā" un līdz galam nepadodas analīzei. Gan "Stāvošās māmiņas", gan jo īpaši "Sēdošās māmiņas" tektonikā saskatāma sabalsošanās ar latviešu tautas celtniecības formu valodu, nojaušami saistot mātes tēlu ar māju ideju. Pats Zaļkalns 1916. gadā, gaidīdams kādas bēgļu māmuļas nācienu uz pozēšanu, domāja, ka "viņas laipnā seja, sastrādātās rokas un skaistais apģērba kroku kritums varbūt aizviļņos [..] vieglprātīgo klaidoņa dvēseli uz vēl skaistāku pasauli nekā bezdarbība, viegla tērzēšana, lakstošanās un pat kāršu spēle". Pēc analoģijas ar seno ēģiptiešu akmens tēliem, kas bija radīti, lai mirušā dvēsele zinātu, kur atgriezties, Zaļkalna "māmiņa" tēlnieciskajā traktējumā kļuva par mājokli, kur patverties likteņa mētātās tautas dvēselei.

Allažu pagasta zemnieka un tirgotāja dēls Teodors Zaļkalns (līdz 1930. gadam oficiāli Grīnbergs), kuru godājam kā nacionālās tēlniecības skolas ietekmīgāko aizsācēju, bija viens no tiem latviešu jauniešiem, kas 19. gadsimta 90. gados mācījās Pēterburgas mākslas augstskolās un darbojās studentu pulciņā "Rūķis". Pēc studijām Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā ar specializāciju dekoratīvajā glezniecībā un ofortā jaunais mākslinieks ārzemju komandējumā Parīzē 1899. gadā Ogista Rodēna daiļrades un personības ietekmē atklāja sevī tēlnieka aicinājumu un apmeklēja viņa studiju, kļūdams par aizrautīgu rodēnistu, kura darbos līdz 20. gadsimta 10. gadu sākumam bija vērojams plūdeni glezniecisks un nelīdzens faktūras modelējums, fragmentārisms un emocionālo noskaņu akcentējums. "Māmiņu" tēli radīti laikā, kad pastiprinājās Zaļkalna interese par apvienojošu formas ğeometrizāciju, kas sasniedza kulmināciju Monumentālās propagandas plāna īstenošanā pēcrevolūcijas Petrogradā. 1920. gadā tēlnieks apmetās uz pastāvīgu dzīvi dzimtenē, kur viņa portreti, kapu pieminekļi, animālijas un citu žanru darbi atspoguļoja autora formu sintēzes izpratni. No 1944. līdz 1958. gadam Zaļkalns vadīja Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības katedru, kuras studentu lokā kā viņa "ticības apliecība" 1947. gadā izskanēja atziņu apkopojums "Tēlnieciski būtiskais" (publ. 1966).

Kristiāna Ābele

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra