LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

Johans VALTERS (1869-1932) PELDĒTĀJI ZĒNI ~ 1900 LNMM krājums

Īpaši saliedējošu lomu impresionisma kā glezniecības virziena tapšanā Francijā, uz 19. gadsimta 70. gadu sliekšņa vēsturnieki piedēvē atspulgu klātas ūdens virsmas tēlojumiem. Kad impresionisma atklājumi pēc gadsimta ceturkšņa sāka atbalsoties Latvijas jaunās mākslinieku paaudzes darbos, kur tie apvienojās ar jūgendstila abstrahējošās stilizācijas tendenci, šādi motīvi visvairāk nodarbināja muzikāli apdāvināto gleznotāju Johanu Valteru (Johann Walter, 18691932), kurš iespaidu ņirbā meklēja ritmu un saskaņu, radīdams melodiska viegluma ilūziju. Šīs ievirzes turpinājumā, ap 1900. gadu, viņa daiļradē parādījās darbi ar lakoniskiem bērnu peldēšanās ainu tēlojumiem, kuru delikātākie mūsdienās zināmie paraugi ir "Peldētāji zēni" (LNMM) un "Zēni pie ūdens" (Tukuma muzejā). Raugoties LNMM esošajā studijā, šķiet, ka tās patiesā tēma ir trauslais līdzsvars starp figūru trijstūri gleznas labajā pusē, krasta kustīgo atspīdumu augšmalā un mirdzošo atspulgu rotaļu kreisajā pusē. Atšķirībā no līdzīgu ainu līksmi trokšņainajiem risinājumiem Jaņa Rozentāla un vācieša Maksa Lībermaņa mantojumā, Valtera darbs valdzina ar sevī vērstu noskaņu, kuru pastiprina figūru novietojums pret gaismu, tādējādi it kā ietverot mazos, ķermeniskumu zaudējušos stāvus gaišā oreolā un pārvēršot tos par daļu no atspīdumu raksta. Līdz ar ūdens un gaismas kustībām gleznojumā it kā pulsē maiga dzīvība, kurai bērnu tēli piešķir apgarotību un siltuma sajūtu. Mākslinieka lakoniskais, viegli abstrahējošais dabas redzējums ir pārvērtis ūdens, saules un jauna ķermeņa trīsvienību iedarbīgā gleznieciskā vīzijā, kuras melodija iespiežas skatītāju sajūtu atmiņā, padarīdama šo studiju par vienu no daudzu paaudžu iemīļotākajiem LNMM eksponātiem.

Johana Valtera dzīve un daiļrade spilgti pierāda, ka mākslas modernizācijas vilnis 19./20. gadsimta mijas Latvijā nebija etniski viendabīgs "jaunās zemnieciskās tautas neizšķiesto spēku" (Jānis Siliņš) izvirdums.    Gleznotājs, kuru vairākas paaudzes Latvijā biežāk dēvējušas par Jāni, piedzima Jelgavas tirgotāja un domnieka ģimenē, kas piederēja pie vietējās vācu pilsonības. Studijas Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā jaunieti tiktāl satuvināja ar topošajiem latviešu gleznotājiem, ka viņš kļuva par pulciņa "Rūķis" biedru un pat vadītāju. Tomēr pēc atgriešanās Jelgavā, kur pagāja pirmais Valtera patstāvīgās darbības periods (1898–1906), ciešāka veidojās saikne ar mātes tautiešiem – Baltijas vāciešiem. Kā "smalkjūtīgākais kolorists un arī lielākais dzejnieks starp mūsu dzimtenes māksliniekiem" (Teodors Zaļkalns, 1902) Valters iegāja nacionālajā šedevru vēsturē kopā ar Jani Rozentālu un Vilhelmu Purvīti. Taču 1906. gadā gleznotājs atstāja dzimto Jelgavu un pārcēlās uz Vāciju, par radošo pseidonīmu pieņemdams abu jau mirušo vecāku uzvārdu apvienojumu "Valters-Kūravs". Desmit gadiem Drēzdenē (1906–1916) sekoja mūža pēdējais cēliens Berlīnē (1916/1917–1932). Emigrācijā viņš tuvojās abstrakcijai, izkopdams īpatnēji bezpriekšmetisku dabas redzējumu, un apkopoja savas atziņas grāmatā, kuras publicēšanu aizkavēja autora nāve un Trešā reiha dzimšana. "Glezniecisks prieks par dabu mostas tikai tad, kad cilvēka acs tajā aiz konkrētiem objektiem sāk saskatīt melodiskas krāstoņu attiecības un smalkas formveides sakarības," Valters rakstīja savā manuskriptā, un šī redzējuma aizmetņus varam nojaust, aplūkojot atspulgu rotaļas uz Jelgavas periodā gleznotajiem ūdens spoguļiem.

Kristiāna Ābele

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra