LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA

LĪBIEŠU TRADICIONĀLĀ KULTŪRA

Lībieši ir viena no Latvijas pamattautām, kurai ir bijusi liela nozīme latviešu etnoģenēzē. Agrāk lībieši apdzīvoja plašas teritorijas Vidzemē (piemēram, Rīgā, Salaspilī, Ikšķilē, Siguldā, Turaidā, Salacas upes baseinā) un Kurzemes ziemeļdaļā, aptuvenā virzienā Užava – Abavas tecējums – Ragaciems. Vidzemē lībiešu kaimiņi bija latgaļi, bet Kurzemē – kurši. Vidzemē lībiešu saplūšana ar latviešiem, kā arī valodas nomaiņas process noslēdzās jau 19. gadsimta otrajā trešdaļā. Kurzemē šajā laikā lībieši kā viendabīga etniska grupa dzīvoja vairs tikai pašā piekrastē, aptuveni no Ovīšiem līdz Ģipkai. Mūsdienās tradicionāli par Ziemeļkurzemes lībiešu ciemiem uzskata divpadsmit  ciemus: Melnsilu, Kolku, Vaidi, Saunagu, Pitragu, Košragu, Mazirbi, Sīkragu, Jaunciemu, Lielirbi, Miķeļtorni jeb Pizi un Lūžņu. Šie ciemi veido lībiešu piejūras ciemu kultūrtelpu, kuru kopā ar lībiešu valodu un seno ieražu un priekšstatu sistēmu, kas ietver gan latviešu tradicionālajai kultūrai līdzīgus, gan atšķirīgus – somugriskus – motīvus, var uzskatīt par lībiešu tradicionālās kultūras pamatu.

Ziemeļkurzemes lībiešu ciemi bija pēdējā teritorija Latvijā, kurā lībieši dzīvoja kompakti un bija saglabājuši savu kultūru. Mūsdienās šādas vienotas kultūrtelpas lībiešiem vairs nav – viņi dzīvo izklaidus dažādās vietās Kurzemē un Vidzemē, bet lielākā koncentrācijā – Rīgā, Ventspilī un Kolkas un Tārgales pagastā. Neraugoties uz to, ka lībiešiem nav vienotas kultūrtelpas, ka parsvarā viņiem ir vismaz divas etniskās identitātes – lībiešu un latviešu –, kā arī uz to, ka lībiešu tradicionālā kultūra ir unikāla vērtība, kas atrodas uz izzušanas robežas, aktīvākā lībiešu daļa joprojām cenšas kopt un sargāt šīs vērtības. To nodošana no paaudzes paaudzei lielākoties vairs nenotiek ģimenē, bet gan izmantojot dokumentētos lībiešu kultūras (valodas, tradīciju, mutvārdu vēstures) avotus.

Kaut arī paražās ir daudz kopīga ar latviešiem, lībieši nav balti – tā ir somugru tauta, kuras valoda kopā ar igauņu, somu un citām mazākām valodām iekļauta Baltijas jūras somu valodu grupā. Dzīvojot cieši kaimiņos latviešiem, lībieši atstājuši nozīmīgu ietekmi gan uz latviešu kultūru, gan valodu. No lībiešu valodas ir aizgūts gan fonētiskais skanējums, gan daudz vārdu (piemēram, "sēne", "kaija", "muiža", "māja", "kukainis"). Arī tradīcijās ir notikusi savstarpēja mijiedarbe ar tuvākajiem kaimiņiem – igauņiem un latviešiem, tāpēc daudzas no tām ir līdzīgas, jo īpaši Kurzemes piejūras reģionā.

To, ka lībiešu tradicionālā kultūra joprojām ir dzīva, apliecina lībiešu svētki, kuri kopš 1989. gada notiek ik gadu augusta pirmajā sestdienā Mazirbē, kā arī lībiešu dziesmu ansambļi, kuri lībiešu kompaktāk apdzīvotajās teritorijās darbojušies kopš 20. gadsimta 50. gadu vidus. Ir apzināta lībiešu radītā māksla un lībiešu valodā rakstītā literatūra.

Literatūra

Lībiešu kultūras un valodas portāls www.livones.lv
Lībieši / Sast. Boiko K. – Rīga: Zinātne, 1994. – 320 lpp.
Blumberga R. Lībieši // Mazākumtautības Latvijā: Vēsture un tagadne. – Rīga: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, 2007. – 26.–41. lpp.

Renāte Blumberga

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA
dizains: tundra