LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

MAIJA DZIEDĀJUMI PIE KRUSTA UN MIRUŠO OFĪCIJS LATGALĒ UN AUGŠZEMĒ

MAIJA DZIEDĀJUMI PIE KRUSTA

Maija brīvdabas dievkalpojumi pie ceļmalas vai ciemu (sādžu) krustiem ir jauna tradīcija. Precīzs tās vecums nepietiekamas izpētes dēļ vēl nav noteikts. Runa varētu būt par 19. gadsimta otro pusi. Nav izslēgta netieša šīs tradīcijas saikne ar senajām tautiskajām pavasara brīvdabas dziedāšanas ieražām.

Maijs Romas Katoļu baznīcas kalendārā ir Svētās Jaunavas Marijas mēnesis – laiks, kad tai tiek veltīti īpaši dievkalpojumi un lūgšanas. Maija dievkalpojumi ir Jaunavas Marijas godināšanas rituāli. Latgalē un Augšzemē tie izveidojās kā katoļu pasaulē jau 19. gadsimtā izplatītas tradīcijas lokalizējums. Tie notika maija vakaros, lielākoties brīvdienās, ļaudīm sapulcējoties pie brīvdabas krustiem – lieliem, ceļa malā, ciema centrā vai galā, tuvējā kapsētā, pie mājām vai baznīcas dārzā uzstādītiem krucifiksiem. Nereti tie bija zemas sētiņas apjozti, tās iekšpusē novietoti soli. Krusti maijā tika bagātīgi rotāti ziedu pušķiem un vītnēm. Solos sasēdās svinīgi uzposušies dievkalpojuma dalībnieki. (Skat. foto "Maija dievkalpojums Bērzpils pagasta Augstaros".) Jaunākie dalībnieki un tie, kam nepietika vietas, stāvēja kājās.

Maija dievkalpojumus ļaudis sauca par "dzīduošona pi krusta" un noturēja pēc pašu ierosmes – bez garīdznieku klātbūtnes un vadības. Dievkalpojumu vadītāji bija no pašu vides. Visbiežāk tās bija gados vecākas sievas, kas labi pārzināja rituāla uzbūvi, prata melodijas un zināja ik nākamo uzsākt piemērotā augstumā.

Maija dievkalpojumu centrālais elements ir Marijas dziesmas. Tajās stāstīts par Marijas dzīvi, ciešanām un nopelniem cilvēces labā. Šīs dziesmas tiek dziedātas arī daudzos citos gadījumos. Taču galvenā to izpildīšanas reize ir maija dievkalpojumi. Dziesmu melodijas dziedātāji zina no galvas, tās tiek pārmantotas mutiski – tāpat kā tautasdziesmu melodijas. Teksti ir doti lūgšanu grāmatās, ko izmanto dziedāšanas laikā. Dziesmu izvēli un secību katrā konkrētā gadījumā nosaka klātesošo dziedātāju pieredze un vietējās tradīcijas. Daudz dziedātas dziesmas ir, piemēram, "Loba nakts, o Jēzu", "O, Svātā Mōte, pī tevis steidzam", "Dīva Mōte, tevi slavējam", "Sveika, jyuras zvaigzne". Lielākoties dzied divbalsīgi. Melodijas un teksti pārsvarā ir Centrāleiropas cilmes dziesmu lokalizācijas.

Obligātas dievkalpojuma sastāvdaļas ir arī Jaunavas Marijas litānija (Loreto litānija; tās aizsākumi iesniedzas 13. gs.) un "značku" vilkšana. Vārds značka ir poļu cilmes. "Značka" ir numurēta taisnstūra zīmīte. Numurs norāda uz uzdevumu, kas zīmīti izvilkušajam noteiktā laika ietvarā ir jāizpilda, piemēram, "Par vysu mēnesi sorgojis malōšonas un jo gadeisis samalōt, tod tyuleit atskait vīnu reizi Tāvs myusu.". Kad pienākusi "značku" vilkšanas reize, dievkalpojuma dalībnieki pēc kārtas izvelk katrs savu zīmīti. (Rituāla vadītāja tās tur savā lūgšanu grāmatā.)

Būtisks dievkalpojuma elements ir Bībeles lasījumi. Tie katrai maija dienai ir savi.

Nosaukto elementu secība dažādās vietās mēdz būt atšķirīga, kas nav nekas pārsteidzošs, jo arī citos aspektos Latgalē un Augšzemē cita citai līdzās pastāv/pastāvēja maija dievkalpojumu dažādas lokālas versijas – vai ik ciemā/pagastā sava.

Lai gan Sv. Jaunavai Marijai veltītie maija dievkalpojumi ir katoļu pasaulei vispārraksturīga parādība, to Latgalē un Augšzemē izplatītā brīvdabas forma gan norises apstākļu, veidojuma un pārmantošanas aspektā, gan šīs prakses vērienīguma ziņā ir izcila.

Padomju laikā neskaitāmi ceļmalas krusti tika iznīcināti un maija dievkalpojumu tradīcija apkarota. Tā saglabājās tikai nedaudzās nomaļās vietās. Izpēte bija bloķēta ideoloģiski politisku iemeslu dēļ. Mūsdienās šī tradīcija Latgalē piedzīvo spēcīgu atjaunotni. To mēģina iedzīvināt arī dažviet ārpus Latgales. Piemērs tam ir pēdējo gadu prakse Suitu novadā.

MIRUŠO OFĪCIJS LATGALĒ UN AUGŠZEMĒ

Latgalē un Augšzemes katoliskajos pagastos kopš 18. gadsimta beigām ir izplatīts īpatnējs muzikāls rituāls, ko tautā sauc par psalmiem (saļmes, salmys, saļmas, atkarībā no izloksnes), bet katoļu baznīcas praksē un zinātniskajā literatūrā – par mirušo ofīciju (no latīņu officium defunctorum).

Mirušo ofīcijs vēsturiski ir stundu lūgšanas paveids (katoļu baznīcas divi galvenie dievkalpojuma žanri ir Svētā Mise un stundu lūgšanas).Tas ir radies ap 800. gadu un tika izpildīts kā ekzekviju (bēru liturģijas) daļa bēru dienā, kā arī pie mirušo vāķēšanas un 2. novembrī (Visu dvēseļu dienā). Gadsimtu gaitā mirušo ofīcijs ir pazīstams kā aizlūgums, ko notur garīdznieki un latīņu valodā. Tāpēc pārsteidzoši ir to kopš 18. gadsimta beigām uziet Latgales un Augšzemes latviešu tautības iedzīvotāju tradicionālajā repertuārā viņu dzimtajā valodā kā daļēji mutiski pārmantojamu, folklorizētu fenomenu, ko izpilda galvenokārt mājās un bez priestera līdzdalības, proti, tāpat kā tautasdziesmu – bez kādas ārējas organizācijas. Divu gadsimtu garumā un arī šodien mirušo ofīcijs patur savu ļoti nozīmīgo vietu šajā repertuārā.

Pilns mirušo ofīcija izpildījums aizņem pusotru līdz divas stundas. Tas visbiežāk tiek noturēts mājās, sēžu veidā. Latgales un Augšzemes iedzīvotāju, sevišķi lauku iedzīvotāju, acīs tas ir kaut kas, kas pieder pie mājas dzīves, ir tās sastāvdaļa. Tāpat kā nāve pati. Latgalē, it īpaši laukos, arī mūsdienās visbiežāk mirst mājās un nevis slimnīcā vai veco ļaužu mītnē. Laukos tad arī ir tā, ka nelaiķis netiek viss aizgādāts prom uz morgu, bet gan līdz bērēm paliek mājās – klētī vai verandā, vai kādā citā vēsā, tīrā vietā. Līdz bērēm var nākties gaidīt vairākas dienas. Kamēr mirušais guļ kādā blakustelpā vai saimniecības ēkā, notiek gatavošanās sēru svinībām. Vakaros, kas atlikuši līdz bērēm, tiek izpildīts mirušo ofīcijs. Agrāk tas tika noturēts ik vakarus. Tagad šī tradīcija vēl ir spēkā šur tur Ziemeļlatgalē. Citur tagad mirušo ofīciju mēdz nodziedāt pēdējā vai pēdējos divos vakaros pirms bērēm. Kopā sanāk mājinieki, kaimiņi, mirušā radinieki un draugi un notur ofīcija lūgšanu. Galds, visbiežāk parasts taisnstūra galds dzīvojamā istabā, pie kura sēž dziedātāji, ir klāts ar baltu linu galdautu. Uz tā stāv aizdegtas sveces un krucifikss. (Sk. foto "Mirušo ofīcija sēde Rekavā, Otilijas Supes mājā, 2003. gada 15. novembrī".) Dažos Latgales pagastos līdzās krucifiksam un svecēm atrodas uz apakštases uzbērta sāls šķipsna un rupjmaize – atsevišķs rieciens vai pāris šķēles, dažkārt arī vesels kukulis. (Sk. foto "Mirušo ofīcija sēde Salnavas Kultūras namā 1997. gada 4. oktobrī".) Tie ir mājas svētības simboli.

Citas reizes, kad izpildījums notiek mājās, ir

  1. gadadiena – kad ir pagājis gads kopš cilvēka nāves;
  2. piemiņas aizlūgums, ko rīko ik gadus ģimenēs par visiem tās aizgājējiem kopā.

Gadadienas svinēšana Latgalē vēl arvien ir izplatīta. Sēdes parasti cenšas sarīkot nāves dienā. Gadadiena iezīmē mirušajam pāreju, un proti, par viņu vienu pašu ofīcijs pēc tam vairs parasti netiek lūgts. Tagad viņš tiek uzņemts attiecīgās ģimenes mirušo pulkā, kuriem visiem kopā vienreiz gadā rīko piemiņas svinības, tajās ofīcija izpildījums ieņem galveno vietu.

Ieraža mirušo ofīciju reizi gadā noturēt par visiem savas ģimenes mirušajiem kopā mūsdienās ir manāmi gājusi mazumā. 20. gadsimta 20. un 30. gadi bija šīs tradīcijas ziedu laiki, kad rudens mēnešos oktobrī un novembrī, tumšajā laikā ap Visu dvēseļu dienu vai ikkatrā sētā tās iemītnieki rīkoja mirušo ofīcija sēdi. Arī mūsdienās šī tradīcija dažviet vēl ir dzīva. Šos lielos rudens aizlūgumus tātad rīko ģimenes dzīvie par ģimenes mirušajiem. Taču šie izpildījumi nav tikai gadskārtējs aizlūgums par aizgājušajiem. Tie ir arī svarīga tikšanās reize, kad kopā sanāk visi ģimenes locekļi. Visi cenšas atrast iespēju šajā reizē ierasties savā dzimtajā sētā, pat ja dzīvo un strādā tālu prom no tās. Tā kā, it īpaši, pateicoties kopīgai lūgšanai, šajā dienā ģimenes locekļu apziņā tiek atsaukti mirušo tēli, tad šī savā ziņā ir arī dzīvo tikšanās ar mirušajiem. Arī tādā nozīmē šajā dienā visa ģimene ir kopā. Tas ir gadskārtējs notikums, kas pāri dzīvības un nāves slieksnim stiprina ģimenes kopību un dzimtenes izjūtu.

Baznīcā mirušo ofīcijs parasti izskan reizi gadā – Visu dvēseļu dienā – 2. novembrī. Baznīcēni sanāk kādas divas stundas pirms mises un notur aizlūgumu. Līdzīgi ir ar izpildījumiem kapsētās. Kad notiek kapu svētki, dziedātāji sanāk kādas stundas pirms priestera ierašanās un izpilda mirušo ofīciju. Tas notiek kapličā vai arī pie krucifiksa kapsētas centrā.

Kā zināms, katoļu dogmā līdzās debesīm un ellei nozīmīga vieta ir šķīstītavai, kurā rod pagaidu mitekli mirušo dvēseles, kamēr tās tur mokās attīrās no grēkiem un var doties uz debesīm. Mirušo ofīcija izpildījums ir viens no iespaidīgākajiem aizlūgšanas veidiem par dvēselēm šķīstītavas ugunī. Latgales ļaudis labi apzinās mirušo ofīcija kā lūgšanas dogmatisko kontekstu un uzskata tā izpildījumu par vērtīgu iespēju paust savu mīlestību un sniegt atbalstu tuviniekiem vēl arī pēc viņu nāves. Šī apziņa ar savu lūgšanu būt līdzdalīgam tuva cilvēka liktenī arī pēc viņa aiziešanas, spēt kaut ko ietekmēt tajā, ir varens dzinulis, kas liek rīkot arvien jaunus un jaunus ofīcija izpildījumus arī pat ļoti smagos materiālos apstākļos. Mīlestībā un pienākumā pret tuviniekiem sakņotā vēlme palīdzēt un ticība šādas palīdzības iespējai ir aplūkojamās tradīcijas pastāvēšanas un pārmantošanas pamats.

Daudzviet Latgalē mirušo ofīcija izpildījums sākas ar Rožukroņa deklamāciju. Taču galvenais struktūrelements ir psalmi. Ofīcija pirmajā daļā psalmi mijas ar Bībeles solo lasījumiem un korī izpildītiem responsorijiem. Mirušo ofīcijam gandrīz vienmēr tiek pievienota garīgo dziesmu virkne.

Padomju laikā mirušo ofīcija izpildīšanas prakse netika īpaši apkarota. Tomēr tās liktenis ir tālejoši ietekmēts, jo ir bijis pārtraukts pārmantošanas cikls: bērni un jaunieši vairs nepiedalījās sēdēs. Mūsdienās izpildītāji ir lielā pārsvarā veci ļaudis. Tāpēc šīs tradīcijas pastāvēšana tuvākajās desmitgadēs ir apdraudēta.

Literatūra

Cibuļskis, Viktors 1968. "Maja mēneša lyugšonu kōrteiba Nautrānu pogostā." In: Acta Latgalica 2. Latgaļu pētnīceibas instituts. P/s Latgaļu izdevnīceiba: 131-149.
Dzeņs, Ontons 1968. "Maja mēneša tradīcijas Vōrkovas pogostā." In: Acta Latgalica 2. Latgaļu pētnīceibas instituts. P/s Latgaļu izdevnīceiba: 128-130.
Latkovskis, Leonards 1968. "Krysts latgaļu tradicijōs." In: Acta Latgalica 2. Latgaļu pētnīceibas instituts. P/s Latgaļu izdevnīceiba: 113-127.
Pantele, Guna 2000. Maija dievkalpojumi ZA Latvijā. Bakalaura darbs. Rīga: Latvijas Kultūras akadēmija.
Rancāns, Antons 1996. Kokā cirstās ciešanas. Krucifiksi Latgales ainavā. Rīga: Preses nams.
Boiko, Mārtiņš 2001. "Mirušo ofīcijs (officium defunctorum) un sapņu folklora Dienvidaustrumlatvijā." In: Materiāli par kultūru mūsdienu Latvijas kontekstā. Rīga: Zinātne: 69–105.
Boiko, Mārtiņš 2001. "Psalmu dziedāšanas tradīcija Latgalē." In: Acta Latgalica. Zinōtniski roksti, dokumenti, apceres. 11. sēj. Daugavpiļs: Latgolas pētnīceibas instituta izdevnīceiba: 2001: 348–377.
Boiko, Mārtiņš 2002. "Tikšanās ar mirušajiem sapņos: tipizēti un netipizēti stāstījumi un to funkcionālie un kultūrvēsturiskie konteksti." In: Agita Lūse (red.) Cilvēks. Dzīve. Stāstījums. Rīga: Latvijas Antropologu biedrība, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts: 115–125.
Boiko, Mārtiņš 2004. "Nāve, rudens, sapņi un mirušo ofīcijs Latgalē." Mūzikas Saule, Nr. 5(25): 2004: 24–27.

Mārtiņš Boiko

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra