LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

JĀŅI

Kad gada ritējumā diena ir visgarākā un nakts – visīsākā, latvieši svin Jāņus, pavadot visīsāko nakti nomodā pie ugunskura vai pundeles – kārts galā paceltas uguns. No gadskārtu svinībām Jāņi ir vispilnīgāk saglabājies tradīciju un ieražu kopums, kas aptver gan svētku gaidīšanas, gatavošanās, gan svinēšanas un atsvētes norises. Dažādās Latvijas vietās un dzimtās Jāņu svinēšanai ir atšķirīgas nianses, arī dažādos vēsturiskajos laikos Jāņu svinēšana ir bijusi gan aizliegta, gan īpaši organizēta, rīkojot kopīgu visa kolhoza līgošanu vai ziņģu koncertu, pagasta (pilsētas) Jāņus mūsdienās. Katram ir iespēja izvēlēties Jāņus kā ģimenes (dzimtas), draugu pulka vai publiskus svētkus.

Latviešu zemkopja kalendārā Jāņi iezīmē apsējības un siena pļaujas sākumu, bet astronomiski tas ir vasaras sākums. Tradicionāli Jāņu gaidīšana ietver sevī gan pavasara lauku darbu nobeigumu, dārza ravēšanu, puķu dobju sakopšanu, dziesmu mācīšanos, mājvietas tīrīšanu un kārtošanu, siera siešanu, alus brūvēšanu, pīrāgu cepšanu un pašā svētku priekšvakarā arī sētas un saimes pušķošanu – ar meijām, puķu pušķiem, vītnēm, ozola zariem un vainagiem.

Reliģiju pētnieki Jāņu būtību saista ar Saules un auglības kultu, diskutējot par pirmskristīgo un kristīgo tradīciju mijiedarbību šo svētku svinēšanā. Kā norāda latviešu folkloras un valodas pētnieks Austris Grasis – pieņēmums, ka dainās minētais dieva dēls Jānis vasaras saulgriežos pārņem daļu Saules funkciju, vēl nav pietiekams, lai ar Saules kultu vien skaidrotu Jāņu būtību. Ja rituāla daļas, kas saistītas ar uguni, saules sagaidīšanu, dejošanu ap uguni utt., saistītas ar Saules kultu, tad otra spēcīga Jāņu sakne ir sens, fallisks auglības kults. Ar to saistīta pušķošana ar meijām, Jāņu zālēm, lauku aplīgošana un meiju spraušana laukos un tīrumos, lai veicinātu auglību, kā arī vispār Jāņa saistība ar kokiem un Jānis "vārtu staba galiņā". Tiešā veidā uz to norāda ne tikai dziesmas par Jāņu zāli, kas "brīžiem stīva, brīžiem mīksta", bet, visticamāk, arī piedziedājums "līgo" no verba "līgot", lietuviski linguoti ar nozīmi "iet šūpodamies, šūpoties" sekundāri no piedziedājuma atvasināta nozīme "dziedāt Jāņu dziesmas", bet nepārprotami, ja "līgo liepa ar ozolu", tad skaidrs, kāda šūpošanās te domāta. Šis erotiskais moments Jāņos vienmēr ir bijis auglību veicinoša Jāņu rituāla sastāvdaļa un ir tāda līdz mūsu dienām.

Īpaša vieta Jāņu svinībās ir dziedāšanai, kas sevišķi spilgti izpaužas līgotnēs – tautas dziesmās ar tradicionālu piedziedājumu – "līgo, līgo" (latgaliski leigū vai rūto). Dainās atspoguļotajā tradicionālajā zemkopju sabiedrībā Jāņus ielīgo gani, pieguļnieki, arāji, ecētāji un jaunas meitas, pinot vainagus un pušķojot sētu. Jāņu laikā dziedāšana visbiežāk notiek ārā un kopā ar dabas skaņām veido šim laikam raksturīgo skaņu ainavu.

Jāņu vakaru bieži sauc arī par Zāļu vakaru vai Zāļu dienu, jo šai laikā īsā Latvijas vasara ir savā ziedēšanas pilnbriedā un katrai puķei un zālei ir savs pielietojums gan tautas medicīnā, gan zīlēšanā, gan pušķošanā, dāvināšanā un vainagu pīšanā. Jāņu laikā visi ciemiņi ir jāņabērni, bet ciemiņus uzņem Jāņatēvs un Jāņamāte. Tradicionāls Jāņu cienasts ir siers un alus.

Māra Mellēna

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra