LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

LATGALES PODNIECĪBA

Tautas podniecība Latvijas teritorijā ilgstošākā laika periodā izkopta galvenokārt divos Latvijas novados – Latgalē un Kurzemē, taču tikai Latgalē tā saglabājusies līdz mūsu dienām un veido vienu no spilgtākajām Latvijas tradicionālās kultūras zīmēm. Latgales podniecības stilistiskais diapazons ir ļoti plašs, ietverot gan stadiāli jaunāku, barokāli krāšņu izrotājuma tehniku (īpaši māla svečturiem, svilpauniekiem, krūzēm, šķīvjiem), gan stadiāli vecāku minimālismu krāsas (melnā jeb svēpētā keramika) un rotājumu izvēlē; tas balstīts arheoloģisko izrakumu materiālos.

Latgales podniecībai raksturīgas divas attīstības līnijas – praktiskā un dekoratīvā; pēdējā ir jaunāka un īstu attīstību ieguvusi tikai kopš 1930. gada. Praktiskā podniecība Latgales teritorijā izkopta vairāku tūkstošu gadu garumā, tās spilgtākie reprezentanti ir vāraunieks (pods ēdienu vārīšanai, jaunākos laikos arī ēdienu glabāšanai), piena pods (trauks piena uzglabāšanai), pārinieks (divi vidū kopā sastiprināti podi, kas agrāk izmantoti diviem atšķirīgiem ēdieniem, ko nesa strādātājiem uz lauka), pārosis (līdzīgs vārauniekiem, bet pāri trauka augšpusei abas malas savieno māla osa), medaunieks (pods medus, piena produktu, ievārījuma glabāšanai), bļoda, krūze (trauks šķidrumu glabāšanai). Dekoratīvās podniecības spilgtākie paraugi ir svečturis, svilpaunieks (māla svilpe dzīvnieka vai putna, vai mītiskas būtnes veidā), sienas vai galda šķīvis vai trauku komplekts, vazaunieks jeb puķu pods.

Podniecības amats mantots no paaudzes paaudzē, tāpēc līdz pat mūsdienām var runāt par podnieku dzimtām Ludzā, Rēzeknē, Krāslavā, Preiļos, Daugavpilī, Balvos un to apkaimē. Vislielāko ievērību 20. gadsimtā izpelnījās t.s. Silajāņu keramika (Paulāni, Ušpeļi, Čerņavski, Vilcāni, Babri, Riuči, Dubovski, Backāni, Zagorski, Dūbes-Dubovski).

Latgales podniecības tradīcijas tiek pārmantotas gan no dzimtas dzimtā, gan mācoties pie podniecības vecmeistariem, gan arī dažādās specializētās skolās vai nometnēs. Redzamākā ir t.s. "Pūdnīku skūla" (dibināta 1990. gadā), kas balstās Latgales tradicionālo māla apstrādes paņēmienu pētīšanā un praktiskā izmantošanā (L. Zeiļa, A. Bernāne, L. Čible, E. Vasiļevskis, St. Viļums, I. Vecelis, A. Ušpelis, P. Gailums, L. un A. Paknes, A. Dātava, V. Petjko, V. Bīriņa u.c.), kur redzamākā vieta ir atvēlēta t.s. melnajai jeb svēpētajai keramikai, ko veido t.s. bedres tipa apdedzināšanas cepļos ar malku, neizmantojot rūpnieciskas metodes un paņēmienus. Bez tam pastāv virkne citu Latgales podnieku apvienību – "Rēzeknes apriņķa pūdnīki" (dib. 1989), A. Paulāna "Tautas lietišķās mākslas studija" (dib. 1975).

Kaut arī jaunākajos laikos Latgales podniecībā dominē skaistais kā iespējami vienkāršais, askētiskais (melnā krāsa, minimālisms formās, ornamentācijā), vienlaikus tiek turpināta arī 1930. gados aizsāktā tradīcija veidot skaisto kā izskaistināto (glazūru, ornamentācijas krāšņums un daudzveidība). Redzamāko 20. gsadsimta podnieku darinājumi glabājas muzejos un privātajās kolekcijās (Jānis Backāns, Antons Buivits, Donats un Antons Bauguļi, Polikarps Čerņavskis, Apolinārijs Dieglis, Jānis Dūbe-Dūbovskis, Jānis Kaļva, Staņislavs Kaļava-Kalvis, Ādams Kāpostiņš, Andrejs Paulāns, Meikulis Reidzāns, Antons Riučs, Antons Šmulāns, Antons Teirumnīks, Antons (sen.) un Pēteris Ušpeļi, Polikarps un Staņislavs Vilcāni, Vaclavs Zagorskis u.c.). Gados vidējie un jaunie podnieki turpina darboties visos Latgales novados, ne vien turpinot podniecības vecās, gadsimtos izstrādātās tradīcijas, bet arī meklējot inovatīvas formas.

Literatūra

Andermanis K. Latgales podniecība// Ilustrēts Žurnāls, 1928, Nr.7.
Andreja Paulāna keramika. R., 1983.
Antona Ušpeļa keramika. Rēzekne, /b.g./
Blaževics I. Latgaļu keramika// Dzimtenes kalendārs 1989.gadam.Upsala, 1988, 212. – 215.lpp.
Feldmane Dz. Trauku apdedzināmie cepļi Latgales un Vidzemes lauku podniecībās (19.gs. otrā puse – 20.gs.)// AE, 3.sēj., 1961, 133 – 155.lpp.
Pujāts J. Latgales keramika. R., 1960.
Pujāts J. Tautas keramika// Latviešu padomju lietišķā māksla. R., 1960, 17. – 33.lpp.
Pujāts J. Latgales keramika. 19.gs. vidus – 20.gs. 80.gadi. Rēzekne, 2002.
Svečturis Latgales keramikā. Rēzekne, 2000.
F.Varslavāns. Daži vōrdi par Latgolas keramiku// Jaunais Vōrds, 1941.11.01.

Janīna Kursīte

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra