LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

TAUTAS TĒRPS

Latviešu tautastērps savā būtībā ir latviešu zemnieku, amatnieku, zvejnieku u.c. vienkāršo lauku ļaužu tradicionālais goda tērps, kādu viņi to valkāja galvenokārt 19. gadsimtā, apmēram līdz 1870. gadiem. Līdztekus goda tērpam bija arī darba apģērbs. Tāpat kā mūsdienu apģērbs, arī tā laika tērps tika piemērots gadalaikam un klimatiskajiem apstākļiem. Gan svētku, gan ikdienas un darba drēbes ziemā tika papildinātas ar atbilstošām virsdrēbēm.

Tradicionālais tautastērps nav tikai noteikta veida svētku drānas. Tas sevī ietver gadsimtu gaitā uzkrāto un nemitīgi papildināto tautas skaistuma izjūtu, ornamenta izveides un krāsu salikumu māku, amatniecības prasmes. Tajā uzkrātas daudzu gadsimtu gaitā veidojušās apģērba darināšanas, rotāšanas un valkāšanas tradīcijas.

Latviešu tautastērps ir daudzveidīgu svētku tērpu kopums. Tas iedalāms daudzos lokālajos tērpa variantos, kurus apvieno atbilstoši pieciem Latvijas kultūrvētsuriskajiem apgabaliem jeb etnogrāfiskajiem novadiem: Vidzemes, Latgales, Augšzemes, Zemgales un Kurzemes novadu tērpi. Ir iespējams, ka senāko, tikai daļēji nosakāmo tradicionālā tautastērpa atšķirību veidošanās pamatā ir Latvijas teritorijā dzīvojošo baltu cilšu un Baltijas somu (lībiešu) apģērbs. Tomēr katrā vēsturiskajā laika periodā dažādu apvidu iedzīvotāju apģērbā ir bijis visai daudz kopīga. Tautas apģērbs laika gaitā mainījās, paturot kaut ko no senā un papildinot to ar jaunām iezīmēm. Dažādu apvidu tērpu savdabība vairāk sāka izpausties ilgajos dzimtbūšanas gadsimtos, kad latviešu zemniekiem bija liegta brīva pārvietošanās. Savu iespaidu uz latviešu tradicionālo tērpu daudzveidību atstāja arī 19. gadsimts, it sevišķi tā 60. gadi, kad notika straujas izmaiņas saimnieciskajā dzīvē un informācijas apritē.

Tradicionālā tautastērpa pamats ir krekls, kas vienlaikus bija gan miesas apģērbs (veļa), gan virsējais apģērbs. Sieviešu krekli parasti bija gari – līdz puslielam, reizē pildot gan krekla, gan, mūsdienu izpratnē, apakšsvārku funkciju. Tautastērpā ir dažāda veida virsējā apģērba gabali: brunči, jaka, ņieburs, villaine – sievietēm – un bikses, īsie, pusgarie vai garie svārki, veste – vīriešiem. Pilns tradicionālā tautastērpa komplekts nav iedomājams bez galvassegas – vainaga meitenēm no pusaudzes gadiem līdz precībām un aubes jeb mices vai galvas auta precētām sievietēm; vīriešu galvassegas – cepures – valkāšana nav tik stingri noteikta. Piemērots kāju āvums ir adītas vilnas vai diegu zeķes un melnas kurpes uz zema papēža, dažviet arī pastalas; vīriešiem arī zābaki. Krekla aizdarei lietoja vienu vai vairākas mazās saktiņas, villainei – lielās saktas. Tērpa saturēšanai un arī par tā rotājumu izmantoja austās jostas.

Par latviskās kultūras simbolu tradicionālais tautastērps vai, precīzāk, attiecīgā laika zināšanām un uzskatiem atbilstošs tā stilizēts variants kļuva 1880. gados, saistībā ar Latviešu vispārējiem Dziesmu svētkiem. Turpmākajos gadu desmitos dažādi mainījās un attīstījās priekšstati par īpašu svētku tērpu kā latviskuma izteicēju, tomēr tas palika nesaraujami saistīts ar Dziesmu svētku tradīciju. Laika gaitā latviešu tradicionālais tautastērps ieguva arī citas jomas, kur tā lietojums ir ļoti būtisks.

Literatūra

Novadu tērpi / Sast. E. Kivicka, A. Karnups: 15 burtn. – Jelgava, 1938., apvienotā iesējumā 1939.g.
1. Slava M. Latviešu tautas tērpi // Arheoloģija un Etnogrāfija – 7.laid. – R.: Zinātne, 1966. – 168 lpp.; 38 lpp.ill.
2. Latviešu tautas tērpi I: Vidzeme – R., 1995. – 317 lpp.: ill., pielik.
3. Latviešu tautas tērpi II: Kurzeme – R., 1997. –399 lpp.: ill., pielik.
4. Latviešu tautas tērpi III: Zemgale, Augšzeme, Latgale  – R., 2004. – 366 lpp.: ill., pielik.
5. Latviešu tautastērpi // http://www.liis.lv/majtur/darbmac/etnografija/terpi.html
6. A.Jansone. Ieteikumi latviešu tautas tērpu valkātājiem // http://www.dziesmusvetki2008.lv/files/TMC_tautas_terpi_1-10lpp.pdf

Anete Karlsone

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra