LAT / ENG / RUS
NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

LĀČPLĒSIS (1930)

Spēlfilma, 100 min. Režisors Aleksandrs Rusteiķis, operators Jānis Sīlis, mākslinieks Elerts Treilons.  Lomās: Voldemārs Dimze, Lilita Bērziņa, Osvalds Mednis, Jēkabs Upenieks u. c.

Pirmais vērā ņemamais nacionālās kinematogrāfijas sasniegums, savam laikam novatorisks vērienīga inscenējuma un vēsturiska dokumenta apvienojums.

Pēc pirmajiem mēģinājumiem 20 gadsimta 20. gados Latvijā veidot spēlfilmas, Aleksandra Rusteiķa (1892—1958) "Lāčplēsis" bija Latvijai nebijis projekts — iespaidīga ir gan filmas hronometrāža (100 min.), gan vēlme aptvert vēstures, teiksmas un arī cilvēciskās — konkrēta mīlas stāsta — dimensijas. (Latvijas pirmā spēlfilma "Es karā aiziedams" tapusi 1920. gadā; tā nav saglabājusies.) Nenoliedzami, ka "Lāčplēsis" ir nozīmīgākā spēlfilma Latvijas kino agrīnajā posmā, savam laikam ambiciozs un vērienīgs projekts, arī mēģinājums definēt nacionālo identitāti. Filma piedāvā stāstu par latviešu tautas brīvības alkām, ietverot gan teiksmaino slāni — Lāčplēša cīņu ar Melno bruņinieku, gan vēsturisko — Latvijas brīvības cīņas 1919. gadā. Uz panorāmiski tverto vēsturisko notikumu fona iezīmēts arī intīmais, humānais "vēstures mērogs" — Jāņa un Mirdzas mīlas stāsts.

"Lāčplēsis" tika iecerēts kā filma, kas veltīta Latvijas neatkarības desmitgadei. Filmas pirmizrāde notika 1930. gada 3. martā un kļuva par nozīmīgu notikumu Latvijas kultūras dzīvē.

Kino zinātnieks Juris Civjans pamatoti uzskata, ka "Lāčplēša" ideja un arī mākslinieciskie paņēmieni sasaucas ar zīmīgām un pasaulē populārām 20. gadsimta sākuma filmām: "Lāčplēsis" respektē gan vēsturiskās glorifikācijas koncepciju, kāda bija Sergeja Eizenšteina filmai "Oktobris" ("Oktjabr", 1928 ), gan sarežģītu dramaturģisko struktūru — vairākos laika nogriežņos notiekošu darbību, kuras spilgts iemiesojums pasaules kino ir amerikāņa Deivida Vorka Grifita "Neiecietība" ("Intolerance", 1916). Savukārt ļaunie tēli filmā ļoti atgādina vācu 20. gadsimta 20. gadu ekspresionistisko filmu pieredzi un izteiksmi.

"Lāčplēša" galvenie varoņi eksistē divās "dimensijās" — divās paralēlās realitātēs: tie vienlaikus ir gan konkrēti, reāli cilvēki, gan mītiski personāži. Tā Voldemārs Dimze, kura pamatprofesija bija lidotājs, tēlo gan lauku puisi Jāni Vanagu, gan arī Lāčplēsi. Galveno sieviešu lomu Mirdzu un arī mītisko Laimdotu spēlē izcilā latviešu aktrise Lilita Bērziņa. (Pirms "Lāčplēša" aktrisei jau bija pieredze spēlfilmā/melodrāmā "Psihe" (1922); filma gan nav saglabājusies). Melnais bruņinieks, kuru spēlē ar izteiksmīgu grimu un vizuālu ekspresiju apveltītais Osvalds Mednis, reprezentē latviešu tautas mūžīgo ienaidnieku.

Filmas 100 minūtēs ietverts milzum daudz vēsturisko notikumu, nereti uz tiem norāda pa kādai zīmīgai detaļai, kuru atšifrēšanai ir perfekti jāzina Latvijas vēsture. (Vācu cepures pīķis pie vēlākā Nacionālā teātra ēkas 1918. gada 18. novembrī atgādina, ka Rīga tolaik atradās vācu okupācijas zonā, — raksta kino zinātniece Inga Pērkone; "Kino Latvijā. 1920—1940"; 194. lpp.)

Kaut arī vietumis aktierspēle mūsdienu skatītājam šķitīs arhaiska, forsēta un vietumis filmā ir problēmas ar temporitmu, jārespektē A. Rusteiķa daudzveidīgie mākslinieciskie paņēmieni — "Lāčplēsī" ir izmantotas gan hronikas, gan reālo notikumu rekonstrukcijas (piemēram, Latvijas valsts proklamēšanas akts).

Lai gan "Lāčplēša" autoriem ne vienmēr ideāli izdevies sabalansēt galveno varoņu Mirdzas, Jāņa un ļaundara attiecību līniju ar filmas simbolisko slāni, "Lāčplēsis" mēģina izmantot vēlāk pasaules kino aprobēto paņēmienu, par vēsturiskas filmas emocionālo centru padarot mīlas stāstu. Filmā izmantoti pat specefekti (kauju ainās) — kaut arī naivi, tie tomēr ir pirmā latviešu kino pieredze šajā jomā.

"Lāčplēša" uzņemšanā piedalījušies 500 statistu, Latvijas armijas daļa; filmu finansējusi Aizsargu organizācija. Tās budžets — Ls 40 000 — uzskatāms par nelielu.

"Lāčplēsis" un tā veidotāju komanda — režisors Aleksandrs Rusteiķis un operators Jānis Sīlis — pierādīja, ka Latvijā ir pa spēkam uzņemt vērienīgus projektus — liela mēroga filmas, kas veltītas Latvijas vēsturei un identitātei.

Dita Rietuma

NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra