LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

ĀBOLS UPĒ (1974)

Spēlfilma, 81 min. Scenārija autors un režisors Aivars Freimanis, operators Dāvis Sīmanis, komponists Pēteris Plakidis. Lomās Akvelīna Līvmane, Ivars Kalniņš

Neparasts gadījums Latvijas kino vēsturē — dokumentālā vidē uzņemta spēlfilma, iespējami maz iejaucoties īstās dzīves norisēs, vairumā gadījumu tās tikai provocējot, ne inscenējot. Rezultātā — patiesa un nevainīgi tīra laikmeta skice, kas nevis atdarinājusi, bet patstāvīgu meklējumu ceļā nonākusi sava laika pasaules kino avangardā.

Unikāla filma Latvijas kino kontekstā, kuru veidojis viens no atzītākajiem kino dokumentālistiem Aivars Freimanis (1936). Filma tapusi kā radošais eksperiments, improvizācija, kas atvasināta no režisora ieceres izveidot dokumentālo filmu par kādu no Daugavas salām, tās cilvēkiem un viņu dzīvi, kas rit turpat blakus lielpilsētas ritmiem. 1971. gadā tika apstiprināta ražošanai Aivara Freimaņa dokumentālā filma "Upe", no kuras vēlāk arī "izauga" "Ābols upē". Kaut arī filmas režisors Aivars Freimanis un operators Dāvis Sīmanis darbu sāka, kolekcionējot Zaķusalas ikdienas norises un faktūras, pamazām autoriem radās vēlme šajā dokumentālajā vērojumā iestrādāt "fiktīvus" tēlus – profesionālu aktieru tēlotus varoņus, kuriem vienlaikus vajadzēja saglabāt savu anonimitāti. Šim mērķim izraudzījās iesācējus — Akvelīna Līvmane un Ivars Kalniņš bija apguvuši profesijas pamatus Tautas kinoaktieru studijā un gatavojās iestājpārbaudījumiem Dailes teātra 5. studijā. Abu jauniešu paštēlu atšķirība — nopietnās, noslēgtās Akvelīnas Līvmanes un vitālā, delverīgā Ivara Kalniņa kontrasts — potenciāli ļāva radīt savdabīgu raksturu dramaturģiju, arī abus publiski vēl popularitātes neskartos aktierus izmantot par norišu provocētājiem saskarsmē ar zaķusaliešiem.

Anitas un Jankas lomas, kurās iejūtas Līvmane un Kalniņš, nebija uz papīra uzrakstītas — aktieriem nebija iepriekš sacerēta teksta, un tas pavēra ceļu nemitīgai improvizācijai. Režisora uzstādījums bija dabiskums, mudinot aktierus savus tēlu rīcību modelēt pēc "vidējā jaunieša" uzvedības principiem. Būtībā filmas autori bija izvirzījuši sev unikālu uzdevumu — radīt dokumentālās un spēlfilmas sintēzi, no jaunajiem aktieriem mēģinot panākt maksimālu dabiskumu.

Laikā, kad tapa "Ābols upē", pasaules kino terminoloģijā vēl nebija radīts jēdziens mockymentary — tātad "viltus dokumentālā" filma, kurā šķietama dokumentālā realitāte tiek radīta, izmantojot spēlfilmas un inscenējuma paņēmienus. Šis jēdziens precīzi atbilst filmas "Ābols upei" mākslinieciskajai nosacītībai.

Kaut gan 1971. gadā filmu vajadzēja pabeigt, darbs tika pārtraukts, arī tādēļ, ka autori filmas materiāla uzņemšanā jau bija visai tālu novirzījušies no atbildīgo instanču akceptētās dokumentālās filmas ieceres. Freimaņa filmai par publiski pamanītu faktu ļāva kļūt cita režisora radošā traģēdija — 1974. gadā tika aizliegts un iznīcināts Rolanda Kalniņa filmas "Piejūras klimats" materiāls; Rīgas kinostudijai pietrūka spēlfilmu "plāna vienību", Freimanis un komanda varēja ķerties pie puspabeigtās filmas materiāla, piefilmējot epizodes, kurās jaunieši Anita un Janka  satiekas kādu laiku pēc šķiršanās. Tieši šīs epizodes ar uzspēlēto melodramatismu ir jau par spēlfilmu pozicionētās "Ābols upē" trauslākais posms, gluži tāpat kā aizkadra balss, kas forsēti komentē gan jauniešu izjūtas, gan ekrāna norises.

Tomēr filma "Ābols upē" — kā mēģinājums sintezēt dokumentālās un aktierfilmas principu — ir unikāls latviešu kino, gluži tāpat kā tās vizuālā stilistika — rokas kameras izmantojums, sulīgais attēla gleznieciskums, arī poētiskais 1970. gadu sākuma Zaķusalas, Rīgas tēls.

Dita Rietuma

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra