LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

NĀVES ĒNĀ (1971)

Spēlfilma, 79. min. Scenārija autori Jānis Kalniņš, Gunārs Piesis; pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles. Režisors Gunārs Piesis, operators Mārtiņš Kleins, mākslinieks Herberts Līkums, komponists Marģeris Zariņš. Lomās: Eduards Pāvuls, Gunārs Cilinskis, Pēteris Šogolovs, Kārlis Sebris, Alfrēds Videnieks, Ģirts Jakovļevs, Vaironis Jakāns, Egons Beseris, Edgars Liepiņš u.c.

Askētiskiem līdzekļiem panākts maksimāls efekts, lakoniskas un tāpēc ārkārtīgi iedarbīgas psiholoģiskas drāmas fenomens. Izcils paraugs radošai, nevis burtiskai literatūras klasikas interpretācijai.

Filma, kas absolūti nav pakļauta novecošanas faktoram. Tās eksistenciālais skarbums un norišu traģiskums tiek izspēlēts ierobežotā darbības vidē — uz kūstoša ledus gabala, uz kura jūrā aizskaloti zvejnieki. Ekstremālā situācija, kas saasina izdzīvošanas instinktu, atkailinot katra uz ledus gabala palikušā būtību, cīņa par līderību, cīņa par dzīvību, kas kulminē fināla sērkociņu vilkšanas ainā: kuram tad būs lemts izglābties, kuram — palikt uz dilstošā ledus, — viss šis norišu kopums kalpo kā nospriegots dramaturģiskais materiāls. Saņēmis scenāriju, kuru tā autors Jānis Kalniņš bija veidojis pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles, telpas ierobežojumu režisors Gunārs Piesis (1935—1996) uzskatīja par risku. Tomēr, par spīti Gunāra Pieša (laikrakstam "Rīgas Balss") teiktajam: "Nav viegli atrast vēl ko grūtāk ekranizējamu par noveli "Nāves ēnā" — darbības vieta ir ierobežota, sižets nav saistošs, nav vides maiņas — nekā no tā, kas nepieciešamas aizraujošai filmai," (citāts no Kristīnes Matīsas "Vecās, labās... Latviešu kinoklasikas 50 spožākās pērles") — pēc kārtas otrā režisora spēlfilma "Nāves ēnā" ir kļuvusi par Gunāra Pieša izcilāko darbu.

Divdesmit divas Rūdolfa Blaumaņa noveles lappuses, par kuru norišu blīvumu un spēju tapt par materiālu pilnmetrāžas filmai savulaik šaubījās režisors, kļuva par skaudras, eksistenciālas drāmas pamatu. (Filmā gan norises uz ledus gabala ir papildinātas ar krasta ainām — zvejnieku atmiņām, krastā palicēju reakciju —, kas ir līdzscenārista Gunāra Pieša pienesums.)

Katrs no zvejniekiem filmā ir izteiksmīgs, individuāls raksturs, kuru sadursmēs atklājas viņu principi un vērtības. Nenoliedzami, drāmas galveno psiholoģisko slodzi filmā iznes aktieri — Kārlis Sebris (Zaļga), Eduards Pāvuls (Grīntāls), Gunārs Cilinskis (Birkenbaums), Ģirts Jakovļevs (Jānis), Alfrēds Videnieks (vecais Dalda) u.c. Veiksmīga ir tā laika "neprofesionāļa" Pētera Šogolova debija trauslā Kārlēna lomā, kuram lemts izvilkt liktenīgo lozi — palikt uz ledus gabala.

Gunāra Pieša režiju raksturo dziļš psiholoģisms, dramatisks sabiezinājums, tēlu emocionālās eksplozijas un pašatklāsmes, savukārt filmas vizuālais tēls, tās lakonisms un spēks ir operatora Mārtiņa Kleina nopelns. Filma uzņemta ar kustīgu kameru, taču emocionālos spriedzes brīžos īpaša uzmanība tiek pievērsta tuvplāniem, kas iegūst spēcīga dramatiska akcenta jēgu. Arī peldošais ledus gabals un debesu fons veiksmīgi kalpo par lakonisku, neitrālu vidi dramatisku peripetiju un sarežģītu cilvēcisku raksturu sadursmēm, kurām īpašu skaudrumu piešķir "nāves ēnas" apziņa.

"Nāves ēnā", atšķirībā no dažas citas Kultūras kanonā iekļautas vērtības (piemēram, filmas "Purva bridējs"), arī savā laikā saņēma ļoti pozitīvu kritikas novērtējumu. Jāpiezīmē, ka pirms "Nāves ēnā" tapšanas Gunārs Piesis desmit gadus bija spiests uzņemt vienīgi dokumentālās filmas (viņa debija "Kārkli pelēkie zied" (1961) tika uzskatīta par neveiksmi, sekojošais darbs hronikā — par savdabīgu "sodu"); iespēja veidot nākamo spēlfilmu sekoja uz karstām pēdām pēc "Nāves ēnā". Tā bija filma "Pūt vējiņi" (1973).

Dita Rietuma

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra