20. gadsimta 70. un 80. gadi ir Latvijas plakātmākslas spilgtākais posms, kurā plakāti ne tikai pildīja informējoša līdzekļa vai kāda sociālā vēstījuma nodošanas funkciju, bet bija arī pašvērtīgi mākslas darbi un spilgti grafikas dizaina paraugi. Šajās desmitgadēs darbojās vairākas spilgtas plakātistu paaudzes vienlaikus, radot īpaši blīvu izcilu darbu ainu. Izcilāko Latvijas plakātu mākslinieku vidū ir mākslinieki Juris Dimiters (1947), Ilmārs Blumbergs (1943–2016), Gunārs Kirke (1926–1993), Laimonis Šēnbergs (1947), Georgs Smelters (1942–2014) un citi.
1962. gadā Maskavā izstāžu namā „Manēža” notika vērienīga mākslas izstāde, kurā, izmantojot padomju varas atkušņa situāciju, izstādītajos darbos varēja novērot arī modernās un abstraktās mākslas pazīmes. Taču PSRS vadītājā Ņikitā Hruščovā (1894–1971) izstādē redzamais raisīja sašutumu, kura sekas bija jebkādas abstrakcijas un nosacītības aizliegums mākslā. Taču dizains, arhitektūra un lietišķā māksla tika pasludinātas par nosacīti no padomju varas ideoloģiskajiem uzdevumiem brīvām jomām, kurās centieni pēc modernā un abstraktā ir pieļaujamāki. Šis apstāklis bija viens no iemesliem, kāpēc 60., 70. un 80. gados dizainā un lietišķajā mākslā nolēma darboties tie mākslinieki, kuri vēlējās izvairīties no glezniecībai un tēlniecībai uzliktajiem oficiālās ideoloģijas rāmjiem. Mākslinieku savienības Plakātu sekcija bija atvērtāka dažādu mākslas izglītību ieguvušu mākslinieku uzņemšanai salīdzinājumā ar, piemēram, Glezniecības sekcijas ļoti stingrajiem biedru uzņemšanas noteikumiem. Šie bija būtiski iemesli mākslinieciski radošu plakātu tapšanai un plakātu mākslas uzplaukumam kopumā. Šajā laikā plakātmāksla bija spilgta arī citās Austrumeiropas valstīs, īpaši Polijā. Latvijas mākslinieki labi pārzināja tajā notiekošo un tas atstāja iespaidu arī uz Latvijas plakātistu radošo izteiksmi. Plakāti bija vienkārši transportējami un nosūtāmi pa pastu, tāpēc Latvijas mākslinieki varēja piedalīties ārzemju konkursos, kuros saņēma arī godalgas.
Par latviešu modernās plakātmākslas sākumu tiek uzskatīts 1963. gadā Gunāra Kirkes radītais plakāts mākslinieka Leo Kokles (1924–1964) izstādei, bet pats Gunārs Kirke – par latviešu modernā plakāta tēvu. Latviešu plakātmākslā būtiski ir ne tikai Gunāra Kirkes paša radītie plakāti, bet arī viņa sabiedriskā darbība, piemēram, Mākslinieku savienības Plakātu sekcijas vadītāja amatā. 1966. gadā tika sarīkota Pirmā plakātu izstāde. Līdzās oficiālo valsts institūciju pasūtītajiem un tiražētajiem plakātiem pirmo reizi parādījās plakāts kā mākslinieka oriģināldarbs, kuram pasūtītājs bija mākslinieks pats. Plakāti tika eksponēti ne tikai ielu stendos, bet arī izstādīti izstādēs kā pašvērtīgi mākslas darbi. Turklāt par pabeigtu grafikas dizaina darbu uzskatīja ne tikai tiražētas plakāta lapas, bet arī mākslinieku sagataves ar pilnībā pabeigtu māksliniecisko un grafikas dizaina noformējumu, kas arī tika eksponētas izstādēs.
20. gadsimta 70. gados plakātmākslā noteicošā loma bija dažādu kultūras pasākumu, īpaši teātra izrāžu un mākslas izstāžu plakātiem, kuros tika sevišķi izkopta mākslinieciskā un grafikas dizaina forma. Tika izmantoti izsmalcināti gleznieciski un grafiskie paņēmieni, lai plakātos atainotajiem tēliem un zīmēm piešķirtu daudznozīmību, bet vārdiem – zemtekstu. Tika pieņemts, ka plakātā atainots tā autora personisks skatījums uz notikumiem un lietām. 1974. gadā Varšavas plakātu biennālē starptautisku atzinību guva Laimoņa Šēnberga plakāts „Cilvēka domu – progresam”. Tā bija pirmā latviešu plakātistu starptautiskā ievērība. Līdzās Laimonim Šēnbergam šīs desmitgades spilgtākie plakātu mākslinieki bija Ilmārs Blumbergs, Juris Dimiters, Georgs Smelters, Gunārs Zemgals (1934−2018) un Gunārs Lūsis (1950), kuri visi turpināja strādāt arī vēlāk.
20. gadsimta 80. gadi bija Latvijas plakāta Zelta desmitgade, kad vienlaikus darbojās vairākas spilgtu plakātistu paaudzes. Šī laika plakātus raksturo īpaši augsta attēla kultūra, satura emocionālais spraigums, sociāli atbildīgs un piesātināts vēstījums. Desmitgades sākumu raksturo interjera jeb tuvā distancē skatāmie plakāti ar ļoti izsmalcinātu vizuālo estētiku un intelektuālu vēstījumu, bet 80. gadu beigas – izteikti publicistiski plakāti ar skarbu un grotesku izteiksmi. Šajā desmitgadē sevi pieteica divas plakātistu paaudzes: 20. gadsimta 80. gadu sākumā – Andris Breže (1958), Ivars Mailītis (1956), Ojārs Pētersons (1956) un Juris Putrāms (1956), bet desmitgades vidū – Visvaldis Asaris (1960), Vilnis Piķis (1958), Kristiāns Šics (1961) un Egils Vītols (1961–2010).
20. gadsimta 90. gados mainoties valsts politiskajai un ekonomiskajai sistēmai Latvijā plakāti atgriezās utilitārā ikdienas dizaina zonā. To sociālo un māksliniecisko nozīmību mēģināja reanimēt ar izstādēm un konkursiem, taču gan sociāli, gan personiski būtisku vēstījumu mūsdienu mākslinieki un dizaineri izvēlas nodot, izmantojot citus medijus un izteiksmes līdzekļus.
Kristīne Budže