Kapsētas Latvijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm. Tās liecina par cilvēku vēlmi un vajadzību artikulēt savas attiecības ar universālu cilvēciskās esamības/neesamības daļu – nāvi, izrādīt cieņu saviem priekštečiem un senčiem ģimenē, dzimtā vai kādā citā kopienā. Daudzviet mirušo apglabāšanas vietas tiek uzskatītas par svētām, bet arī sekulārs skatījums paredz cieņas izrādīšanu un noteiktu uzvedības kodu kapsētā – klusinātu balsi, neskriešanu, apcerīgumu, nekā līdzi neņemšanu no kapiem un kārtības uzturēšanu. Katrā konkrētā sabiedrībā attiecības starp mirušajiem un dzīvajiem, proti, uzmanība, kāda tiek veltīta aizgājējiem un viņu piemiņai ir atšķirīga, bet Latvijas kultūrtelpā mēs varam runāt par laika gaitā mainīgām, bet noturīgām, regulārām kapu apmeklēšanas un kopšanas tradīcijām vairāku gadsimtu garumā. Tās atspoguļo gan saistību ar cilvēku reliģiskām praksēm un priekšstatiem par pēcnāves dzīvošanu, gan sekulāru cieņas izrādīšanu mirušajiem un viņu piemiņai. Kapu kopšanas tradīcijas jāskata gan vēsturiski, gan jālūko saprast lokālās atšķirības dažādos Latvijas vēsturiskajos novados.
Aplūkojot kapu kopšanu vēsturiski, arheologu pētījumi parāda, ka gan kuršu ugunskapi, gan sēļu uzkalniņi stāsta par izrādītu cieņu aizgājējiem. 16. un 17. gadsimtā, kad Kurzemes hercogistē un zviedru Vidzemē cēla baznīcas, par lielskungu, mācītāju un citu izcilu personu apbedījumu vietu kļuva dievnamu velves un pagalmi, tomēr zemniekus joprojām glabāja kapu uzkalniņos.
Kapakmeņi ar iecirstiem vārdiem, ģerboņiem un piemiņas zīmēm Rīgā sāka izplatīties jau 15. gadsimtā. Kad likums noteica apbedīšanas vietas ierīkot tikai ārpus pilsētas, 1773. gadā rīdzinieki ieguva Lielos kapus. Ārpus Rīgas latviešu zemnieku vidū par kapu izdaiļošanu ar ziediem pirmie esot gādājuši Brāļu draudzēm piederīgie ap Valmieru un Cēsīm 18. gadsimta beigās. Kurzemes zvejniekciemos cieņā bijusi kapu krusta rotāšana ar kokgriezumiem, lentēm un prievītēm.
Tomēr jauna apbedījumu kultūra Latvijā iezīmējas 19. gadsimta pirmajā pusē. To noteica šim laikam raksturīgās sociālās pārmaiņas – brīvlaišana, indivīda sociālās vērtības pieaugums, pagasta institūciju izveide, kas paredzēja arī vides reglamentētu sakārtošanu un centieni iedzīvināt latviešos kristīgo dzīvesveidu, kura luterāniskajā izpratnē īpaša vieta ir kapsētai kā dārzam, kas veicina apceri gan par laicīgām, gan pārlaicīgām lietām. Kurzemē, kad pēc 1864. gada sākās māju iepirkšana, daudzi, ieguvuši saimniecisko neatkarību, uz nopirktās zemes savai saimei un radiniekiem ierīkoja kapsētiņu. Laika gaitā tādas pārtapa par pagastu kapsētām. Tikmēr 1910. gadā Rīgas dome atvēlēja gandrīz 100 ha lielu platību kapu ierīkošanai piepilsētas mežā. Tapa Meža kapi, kuri simt gadu laikā nu jau kļuvuši par ļoti plašu „pilsētu mirušajiem”, kuras teritorija iesākumā tika sadalīta reliģisko draudžu pārziņai. Tikai Raiņa kapi ieguva neatkarību no konfesijām. Abi pasaules kari pārklāja Latviju ar karavīru kapiem, radot memoriālo kapu ansambļus, lielākais no tiem ir Kārļa Zāles veidotais Brāļu kapu memoriāls Rīgā.
Kapu kopšana ir individuāla tradīcija, mirušo ģimenes locekļi vai citi tuvinieki ar dažādu regularitāti rūpējas par savu aizgājēju kapu vietām – uz kopiņām tiek likti ziedi, sveces, tiek uzbērta svaiga smilts, pārstādītas puķes, apgriezti košumkrūmi, veidoti dažādi paliekoši pieminekļi. Latvieši kapsētas kopj kā dārzus, un ainavu arhitekti atzīst, ka Latvijas kapsētas var uzskatīt par savdabīgiem parkiem. Tāpēc kapu kopšanas tradīcija Latvijā ir bagāta ar daudzveidīgu radīto kultūras mantojumu – kapos ir atrodami dažādi seni krustakmeņi, krusti un to rotājumi, pieminekļi, kapu kopiņas ainaviskie plānojumi, kapu dekorējumi, metāla kroņi, kroņu vannas, u. c.
Kopīga atcerēšanās un īpaša kapu sakopšanas izpausme ir kapu svētki, kas ietver sevī gan publiskus, gan individuālus atceres rituālus, kas ar atcerēšanās starpniecību vieno dažādas kopienas, apliecina un uztur vērtības, konstruē un uztur piederības apziņu. Latviešu kapusvētku tradīcija sāka veidoties 19. gadsimta pirmajā pusē, iekļaujoties jaunlaiku sabiedrības un dzīvesveida ģenēzē. Janīna Kursīte par šīs tradīcijas veidošanos saka, ka tās pamatā ieaudās trīs savstarpēji pretrunīgas virzības – dzīves kristietiskošanās, sekularizācija un pagānisma klātbūtne. Iespējams, ka tieši šis sakausējums radīja kapusvētku īpatno jēgas valodu un pievilcību, ļoti dažādu cilvēku vienoto kopā būšanu šajos svētkos.
19. gadsimta presē varam atrast jēdzienus „kapsētas svētki”, „kapsētas dievkalpojums”, kapusvētki”, arī „miroņu svētki”. Pats jēdziens sevī ietver savdabīgu duālismu – kapi, kas saistās ar skumjām, sērām, tuvinieka zaudējumu, un svētki, kuru galvenais saturs ir prieks, kam var pievienot arī zināmu svētuma devu, ja atceramies, ka vārda etimoloģija varētu būt saistīta ar senkrievu svjatok – svēts, vai indoeiropeiešu – svēts – gaisma, atspīdums, baltā krāsa. Svētki pirmskristietiskajā apziņā varēja nozīmēt iekšējās apgaismošanās brīdi, pie kura nonāk ar ritualizētas darbības palīdzību.
Kapu svētku tradīcija ir spēcīgi iesakņojusies un uztur spēkā cilvēku piederību vietējai kopienai. Mūsdienās vasarā, laikā no jūnija beigām līdz septembra sākumam, nedēļu nogalēs kapsētās notiek kapu svētki visā Latvijā, kuros pulcējas mirušo radi, draugi un kaimiņi. Kapu svētku norise ietver mācītāja vadītu dievkalpojumu vai laicīgu ceremoniju ar mūziku, dzeju, runām un svinības, kas notiek vai nu ģimenes lokā turpat pie kapsētas vai arī plašākā vietēja kopienā – pagasta vai pilsētas rīkotos svētkos, kas pielāgoti kapusvētku norises laikam. Latgalē pirms kapu svētkiem bieži tiek izpildīts arī mirušo ofīcijs, ko izpilda piederīgie pirms priestera ierašanās.
Māra Mellēna