post_img

Kapu kopšanas tradīcija

Kapsētas Latvijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm. Tās liecina par cilvēku vēlmi un vajadzību artikulēt savas attiecības ar universālu cilvēciskās esamības/neesamības daļu – nāvi, izrādīt cieņu saviem priekštečiem un senčiem ģimenē, dzimtā vai kādā citā kopienā. Daudzviet mirušo apglabāšanas vietas tiek uzskatītas par svētām, bet arī sekulārs skatījums paredz cieņas izrādīšanu un noteiktu uzvedības kodu kapsētā – klusinātu balsi, neskriešanu, apcerīgumu, nekā līdzi neņemšanu no kapiem un kārtības uzturēšanu. Katrā konkrētā sabiedrībā attiecības starp mirušajiem un dzīvajiem, proti, uzmanība, kāda tiek veltīta aizgājējiem un viņu piemiņai ir atšķirīga, bet Latvijas kultūrtelpā mēs varam runāt par laika gaitā mainīgām, bet noturīgām, regulārām kapu apmeklēšanas un kopšanas tradīcijām vairāku gadsimtu garumā. Tās atspoguļo gan saistību ar cilvēku reliģiskām praksēm un priekšstatiem par pēcnāves dzīvošanu, gan sekulāru cieņas izrādīšanu mirušajiem un viņu piemiņai. Kapu kopšanas tradīcijas jāskata gan vēsturiski, gan jālūko saprast lokālās atšķirības dažādos Latvijas vēsturiskajos novados.