Jāzepa Grosvalda strēlnieku sērijas darbi, kas tapuši no 1916. līdz 1917. gadam, ir plašākais un mākslinieciski augstvērtīgākais latviešu strēlnieku cīņu atainojums vizuālajā mākslā. Tie kā iedvesmas avots kalpoja citiem latviešu māksliniekiem pievērsties ainaviskai kara atveidošanai.
Kara tēmai Jāzeps Grosvalds pievērsās jau 1914. gadā, strādājot žurnālā „Varavīksne”. Taču tiešāk ar strēlniekiem un viņu sadzīvi frontē mākslinieks iepazinās divus gadus vēlāk – armijā. Visu redzēto un piedzīvoto viņš atveidoja vairākās skicēs un gleznās, strēlnieku tematikai veltot ap 70 akvarelī, guašā, temperā un eļļā gleznotus darbus.
Grosvaldu neinteresēja tradicionāls batālais žanrs, kurā atveidotas dinamiskas uzbrukumu ainas. Sēriju „Strēlnieki” raksturo ainaviska pieeja un tajā iekļautos darbus vieno idilliska, sadzīviska noskaņa, kas atsevišķos motīvos mijas ar kara traģismu un dramatismu. Tas ir skaidrojams ar to, ka, pirmkārt, Grosvalds dinamiskā kara darbībā piedalījās reti. Otrkārt, Grosvalds Pirmo pasaules karu raksturoja kā pozīciju karu, kuram nav tipiska cīņa aci pret aci ar pretinieku, bet gan slēpšanās un maskēšanās, karošana no attāluma un masveida kustības.
Jaunais mākslinieks gleznoja motīvus, kas viņam šķita nozīmīgi, idejiski svarīgi vai raksturīgi šim karam. Piemēram, ierakumi, zemnīcas un ugunskuri, ievainotie un strēlnieku kapi, strēlnieki lauku sētā, monumentālie jātnieki u. c. Būtisko katrā ainā viņš prasmīgi izcēla ar noteiktām krāsu attiecībām un līnijām.
Nelielā izmēra (24,3 x 32 cm) ar guašu gleznotajā darbā „Zemnīcas ziemā” attēlotas strēlnieku novietnes piefrontes līnijā, kur karavīri veic ikdienišķus darbus, nes ūdens spaiņus vai tīra skursteņus. Bet uz kartona temperas tehnikā tapusī „Šausmu aleja” ir piemērs ievainoto tēmai, kur uzsvars likts uz strēlnieku baltajiem apsējiem. Meža vidū klīstošo, drūmas miglas ieskauto strēlnieku apsaitētās galvas, rokas un kājas gleznā veido savdabīgu ritmu. Tajā apzināti akcentēts traģisms, taču mākslinieks iztiek bez lieka sentimenta. Pie šī motīva var pieskaitīt arī eļļā gleznoto darbu „Mirstošais kareivis”, kuru viņš, iespējams, radījis, iespaidojoties no 1917. gadā Pēterburgā izstādē „Mir izkustvo” redzētā Kuzmas Petrova-Vodkina (1878–1939) darba „Praporščika nāve”. Mirstošā kareivja ķermeni Grosvalda gleznā tur medmāsa, kuras lakats ap galvu atgādina madonnu, bet kritušā kareivja poza ļoti sasaucas ar renesanses laika Pietà neskaitāmajiem variantiem.
Pavisam cits motīvs valda Grosvalda darbā „Varavīksne”, kurā vientuļš karavīrs, pagriezis muguru pret skatītāju, noraugās uz varavīksni un tumšajām debesīm. Kara ainava šeit kalpo vairāk kā stafāža, kā fons.
Kara ainavām Latvijas mākslā nebija spēcīgu priekšteču, un varētu pat teikt, ka Grosvalds bija šī stila aizsācējs un izkopējs. Viņš bija savam laikam moderns mākslinieks, un arī Eiropas kontekstā jaunajam talantam nebija daudz līdzinieku. Visbiežāk viņu pretstata izcilajam angļu māksliniekam Polam Nešam (1889–1946), kura gleznu pamattēma bija šāviņu nolauzti koku stumbri un saspridzināta zeme, kas sasaucās ar Grosvalda pieeju.
Jāzeps Grosvalds dzimis 1891. gadā advokāta un ilggadēja Rīgas Latviešu biedrības vadītāja Frīdriha Grosvalda ģimenē, kuras mājas bija populāra tā laika inteliģences pulcēšanās vieta. Mākslinieka vecāki daudz domāja arī par dēla izglītošanu. Jāzeps apguva gan klavierspēli, gan arī pārzināja vairākas svešvalodas – tajā skaitā latīņu un sengrieķu.
Grosvalds bija viens no retajiem latviešu māksliniekiem, kas pirms Pirmā pasaules kara jau bija paguvis izglītoties Eiropā. Sākotnēji viņš skolojās Rīgā pie Jaņa Rozentāla, vēlāk vairākās privātās mākslas skolās Minhenē un Parīzē. Atgriežoties Rīgā, kopā ar vairākiem domubiedriem 1915. gadā Grosvalds dibināja mākslinieku grupu „Zaļā puķe”, no kuras vēlāk izveidojās Rīgas mākslinieku grupa, kuras sastāvā bija tādi mākslinieki kā Niklāvs Strunke, Ģederts Eliass, Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Sigismunds Vidbergs un citi.
1916. gadā Grosvaldu iesauca armijā. Sākotnēji mākslinieks bija 6. Tukuma bataljona jātnieku spridzinātāju komandas virsnieks. Tieši šajā laikā tapa kultūras kanonā iekļautie darbi. Pēcāk viņš tika komandēts uz Rietumu fronti Francijā, bet pēc pāris mēnešiem Grosvalds jau iestājas angļu ekspedīcijas korpusā, kas devās uz Mezopotāmiju, Irāku un Irānu. Pēc kara mākslinieks uzņēmās veikt jaundibinātās Latvijas valsts vēstniecības sekretāra pienākumus Parīzē un turpināja gleznot. Taču viņa radošais darbs aprāvās jau 1920. gada sākumā Parīzē, pāragri mirstot no spāņu gripas.
Grosvalds un viņa ģimene no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta otrajai pusei devusi nozīmīgu ieguldījumu diplomātijas, kultūras un sabiedriskās domas veidošanā. Tādēļ 2013. gada 26. janvārī Latvijas Ārlietu ministrijā, par godu Latvijas Republikas starptautiskās de iure atzīšanas gadadienai, tika atklāta izstāde „Diplomātija un māksla. Jāzeps Grosvalds”.
2006. gadā Rīgas galerijā tika atklāta Jāzepa Grosvalda 115. jubilejas izstāde un prezentēta mākslas zinātnieka Eduarda Kļaviņa grāmata „Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla”, kas ir līdz šim apjomīgākais pētījums par mākslinieka dzīvi un daiļradi. Bet pie Grosvaldu nama Aspazijas bulvārī 20 atklāta viņam un viņa ģimenei veltīta piemiņas plāksne.
Daļa Strēlnieku sērijas darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, daļa Vermlandes muzejā, Zviedrijā.
Agita Salmiņa