20. gadsimta 60.–80. gados Jaunatnes teātris režisora Ādolfa Šapiro mākslinieciskajā vadībā bija viens no Latvijas kultūras un mākslas nozīmīgākajiem centriem. Trīsdesmit gadu garumā tajā tika iestudētas satura ziņā aktuālas un formas ziņā novatoriskas izrādes, kas piesaistīja ne tikai bērnus un jauniešus, bet dažāda vecuma skatītājus ar visaugstākajām intelektuālajām un estētiskajām prasībām.
Ādolfs Šapiro pēc režijas studiju beigšanas dzimtās Harkovas Teātra institūtā Ukrainā 1962. gadā uzsāka darbu Rīgā, V. I. Ļeņina komjaunatnes Valsts Jaunatnes teātrī. 1964. gadā viņš kļuva par Jaunatnes teātra galveno režisoru un bija šajā amatā līdz pat teātra likvidācijai 1992. gadā, vienlaikus vadot abas teātra trupas – latviešu un krievu.
Jau ar pirmajiem iestudējumiem Rīgā Ādolfs Šapiro īstenoja pārdomātu un daudzveidīgu repertuārpolitiku. Viņš iestudējis pasaules dramaturģijas klasiku – Antona Čehova (1860–1904), Henrika Ibsena (1828–1906), Maksima Gorkija (1868–1936), Aleksandra Ostrovska (1823–1886), Bertolta Brehta (1898–1956) lugas, kas Jaunatnes teātra kolektīvam ļāva attīstīt aktiermeistarību dažādos žanros. Šapiro radošās biogrāfijas nozīmīga līnija saistās ar Latvijas dramaturgu darbu iestudējumiem. Būdams cittautietis, viņš piedāvāja netradicionālu skatu gan uz klasiķa Raiņa (1865–1929), gan sava laika dramaturgu – Gunāra Priedes (1928–2000), Paula Putniņa (1937) un Māras Zālītes (1952) – darbiem. Interesantas bija režisora spēles ar lugu žanra maiņu iestudējumos, piemēram, Raiņa Saulgriežu pasaku „Zelta zirgs” interpretējot kā ideju drāmu pieaugušajiem, savukārt Gunāra Priedes drāmas traktējot kā komēdijas.
Latviešu trupā Ādolfs Šapiro visciešāk sadarbojās ar tādiem aktieriem kā Edgars Liepiņš (1929–1995), Anda Zaice (1941), Lūcija Baumane (1905–1988), Dina Kuple (1930–2010) un kultūras kanonā iekļautais aktieris Uldis Pūcītis (1937–2000). Spilgti un negaidīti Ādolfa Šapiro iestudējumos atklājās populārās bērnu izrāžu aktrises Vera Singajevska (1923–2014) un Velta Skurstene (1930). Režisors kopā ar aktrisi Lūciju Baumani izskolojis arī divus aktieru kursus, kas teātrī ienāca 1974. un 1985. gadā.
Ādolfs Šapiro Jaunatnes teātra aktieriem radīja dažādus izaicinājumus. Raiņa „Zelta zirga” iestudējumā (1976) viņš Antiņa lomai veiksmīgi izraudzījās aktrisi Andu Zaici. Arī Paula Putniņa lugas „Gaidīšanas svētki” iestudējumā (1981) režisors izvēlējās negaidītu lomu sadalījumu, bērnu lomas uzticot teātra vecākās paaudzes aktieriem, kas bērnu lomas bija spēlējuši jaunībā, savukārt vecāku lomās darbojās teātra jaunākās paaudzes aktieri. Šāds paņēmiens izrādē radīja jaunu nozīmes slāni un tēlainību. Izaicinājums aktieriem Šapiro iestudējumos bija arī spēja vienlīdz pārliecinoši darboties gan psiholoģiskā, gan spēles teātra stilistikā, izmantot klaunādes un publicistikas elementus.
Padomju okupācijas apstākļos, pirmsatmodas noskaņās neierasti atklāti un kritiski par sociālajiem mītiem vēstīja tādas Ādolfa Šapiro izrādes kā Bertolta Brehta „Trešās impērijas bailes un posts” (1985), Gunāra Priedes „Sniegotie kalni” (1986) un Borisa Vasiļjeva lugas „Rīt bija karš” iestudējums (1986).
Ādolfa Šapiro izrāžu tēlainības veidošanā nozīmīga bija režisora sadarbība ar tādiem izciliem scenogrāfiem kā Andris Freibergs (1938), Ilmārs Blumbergs (1943–2016) un Marts Kitajevs (1925–2020).
Pēc Ādolfa Šapiro uzaicinājuma Jaunatnes teātrī tapuši arī kultūras kanonā iekļautā režisora Pētera Pētersona (1923–1998) dzejas teātra divu izrāžu iestudējumi – kultūras kanonā atsevišķi izceltais Aleksandra Čaka „Spēlē, Spēlmani!” (1972) un Vladimira Majakovska „Mistērija par Cilvēku” (1974).
Jau ar Maksima Gorkija lugas „Pēdējie” iestudējumu (1967) Ādolfs Šapiro guva ekspertu atzinību festivālā „Baltijas teātru pavasaris”, 1980. gados Jaunatnes teātris ieguva arī plašāku starptautisku reputāciju.
Pēc Jaunatnes teātra likvidācijas Ādolfs Šapiro pārcēlās uz dzīvi Maskavā. Kopš tā laika daudz strādājis gan Krievijā, gan citās valstīs, kur pasniedzis arī teātra meistarklases. Latvijā izrādes vairs nav iestudējis. 2011. gadā Ādolfs Šapiro saņēma „Spēlmaņu nakts” apbalvojumu par mūža ieguldījumu un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Maija Treile